"Ļauna bija mana atbraukšana."

"Patiesi – es ilgi to neizturēšu un vai nu sevi kastrēšu pie gara un miesas, vai palikšu par lielāko onānistu uz visas zemeslodes, vai noīrēšu pagrabu un mansardu Brīvības ielā 186, lai Tu varētu, kad vien ienāk prātā, apvīties ap mani un es – ap Tevi, un lai Tava gudrā, skaistā un labā galva redzētu, kā es guļu, murgoju un daru visas pārējās nelietības, apracies ērmīgos augos, rupjos māla podos, eksotiskos augļos, 50 – 100 gadus vecās grāmatās[..]"

"Liela mīlestība iedveš cilvēkā spēka un drošības sajūtu un liek nepārtraukti darboties mīlamā cilvēka labā. Bet Tev šī impulsa nav bijis. Tas nav pārmetums, bet tikai konstatējums."

"Tu zini, Erik, ka pag. vasaru Tu mani biji atstājis ilgi vienu. Lai gan Tu mani mīli, tomēr vienmēr nonšalanti izturējies kā pret manām ciešanām, tā arī pret tām raizēm, kuras jutu par Tevi. Tās nedēļas un mēnešus, kad Tu dzēri ārpus mājas, es ar raustošos sirdi kā murgos dzīvoju [..]"

"Es negribētu ar B. dzīvot kopā, un arī Indrānu ielas dzīve man šķiet baiga. Tas arī būs trīsstūris, bet dibināts uz cilvēcību."

"Mans bērns, še Tev zāles, kartupeļi, krējums, kafija, sviests, bekons un salāti, arīdzan mannā. Lai Dievs Tev palīdz." (iedomājos, gan jau, ka beigu vēstulēs tie visi produkti sarakstīti, lai nesējs neko nepiesavinās – interesanta detaļa.)