viena lieta, ko par sevi saprotu, ir ka es, visticamāk, nekad nebūšu konsekvents cilvēks

tā arī ir mana vienīgā konsekventā īpašība (vai šāda piebilde ir dialektiska vai drīzāk voltēriska?)

un man tas pat nesāp vai arī sāpina tikai tiktāl, ka tur ir mana robeža, tur beidzas mans dzīvoklis

vienkārši, ja esmu pieķēries pie kādas idejas (vai sievietes), tad it kā esmu nonācis pie atbildes, un atbildes aizsērē straumes teci

vēl viens veids, kā par to domāju, ir ka esmu vieglo un viltīgo sitienu cīnītāja tips, un lielākais, uz ko varu cerēt, ir plašas & abstraktas taču kodolīgā dūrē savilktas idejas, kas kā veikli sitieni iedarbojas uz visu domas ķermeni un iekrāso plašu lietu spektru tik tikko jūtamā veidā, tādējādi, esot bez skaidra uzvaras plāna, es tomēr varu pretendēt uz zināmu rafinētumu

paceļ rokas visi, kas rileito