1937. gada ("Daugava", Nr. 9) Pētera Ķiķaukas ceļojumu apraksts – Ķiķauka bija antīkās metrikas speciālists, viens no spicākajiem klasiķiem starpkaru laikā. Viņš spēja runāt un rakstīt sengrieķu valodā.

Šeit izvilkumi no viņa aprakstiem par Grieķiju, Itāliju un Franciju. Sākumā vienkārši, lai var saprast, par ko runāju, un beigu izvilkumi, manuprāt, parāda, kā Ulmaņlaiku ideoloģija liek ļoti spējīgam intelektuālim grēkot pret realitāti.

"Tagadējai Grieķijai pāri iet tā pati jaunā dvesma, kas ir likusi mosties uz jaunu dzīvi arī Latvijai. Metaksa kungs, kuram Grieķijā ir izdevies nodibināt kārtību un izbeigt partiju strīdus [..]"

"ar patiku varēja ne tikai klausīties, bet arī raudzīties uz itāliešu delegātu Džuliano Balbino, kad viņš, lentām un ordeņiem apklāts, ar fašistisku rokas pacelšanu sveicināja karali un teica skaistu runu mūzikalā itāliešu valodā. Āriene, žesti, dikcija — viss viņam bija elegants, kaut arī varbūt drusku manierēts."

Iebraucot Itālijā: "Liekas, it kā diezgan tumša krizes ēna vēl gulētu uz Itālijas. Dažos ielas stūros skaļruņi pauž radiofona ziņas, kur svarīgu vietu ieņem arī fašisma propaganda. Virs ielām laižas kara lidmašīnas, reizēm tik zemu, ka liekas, tās skārs namu jumtus vai arī sāks mest bumbas, bet virs jūras lido hidroplāni, kas gan nolaižas ūdenī, gan paceļas no tā. Viss šis militārās varas demonstrējums, kas tomēr nevar noslēpt diezgan skaidri jūtamo saimniecisko krizi, neatstāj patīkamu iespaidu uz iebraucēju."

Bet Francijā, kur krīzi nemana, tomēr kreisā valdība ir slikta: "Kā zināms, Francijā tagad ir kreisā valdība. Arēji to nemana, tomēr saimnieciskajā dzīvē kreiso valdīšanas sekas ir jūtamas. Kaut arī Parīzē varēja dabūt viesnīcas istabu par lētāku maksu nekā Itālijā, dzīves dārdzība tomēr vienmēr auga. Kā lielu sociālu ieguvumu kreiso partiju avīzes pauž 40 darba stundu ievešanu nedēļā. Bet paši franči kritizē šo reformu un norāda uz tās sliktajām pusēm. 40 stundu darba nedēļa faktiski nozīmē divas brīvas dienas nedēļā. Daļa veikalu pirmdienās ir slēgta un uz to durvīm karājas uzraksts: «Pamatojoties uz likumu par 40 darba stundām nedēļā, mūsu veikals šodien ir slēgts." Bankas ir slēgtas arī sestdienās. Pircējam un ceļotājam tas dažkārt rada neērtības un slikti atsaucas arī uz pašu franču rūpniecību un tirdzniecību. Strādnieks, kas pirmdien nestrādā, šai dienā algu tomēr saņem. Tas nozīmē, ka viņa ražotā prece kļūst dārgāka. Bet ja prece paliek dārgāka, tad tā nespēj vairs konkurēt ar attiecīgo ārzemju preci. No tam cieš franču rūpniecība un tirdzniecība, kas savukārt atsaucas uz strādnieku stāvokli. Un tā iznāk, ka šķietamais sociālais «ieguvums" ar otru galu sit pašus strādniekus, kuru interesēs partiju vadoņi sakās šo reformu ieveduši."

Vēl par Franciju: "Parīzē tagad uz ik soļa var sastapt nēģerus, ķīniešus un citus krāsainos. Ir savādi redzēt elegantā eiropiešu kostīmā ģērbušos intelliģentu nēģeri sēžam kādā Parīzes kafejnīcā vai arī nēģerieti ar krāsotām lūpām un dārgu sudrablapsu ap pleciem pastaigājamies pa bulvāri. Bieži var sastapt arī mulātus, kas liecina par baltās un melnās rases sajaukšanos. Šāda rašu sajaukšanās var kļūt bīstama Francijai un visai Eiropai. Ne par velti Hitlers savā grāmatā „Mein Kampf" pārmet Francijai pārnēģerēšanos."