Lasu japāņu bērnu grāmatu, labi, nevaru palasīt. Ne tikai tāpēc, ka dažas konstrukcijas nesaprotu, bet arī tāpēc, ka tas ir sick. Par tantiņu, kura vada dienas, sēžot pie logiem un vērojot vilcienus, līdz atbrauc atmiņu vilciens un aizved uz jūrmalu, kurā viņa satiek savu pirms 30 gadiem mirušo vīru. Viņš savukārt spļauj ārā frāzes ala es tevi visu šo laiku esmu vērojis, tāpēc vari visu akurāt nestāstīt. Es principā gribu nomirt, kad lasu tādus tekstus, tikai vot nevaru pateikt, vai tas, kā viņi izleksē sirdi pa muti ārā, ir labi.