lai gan man šogad ar psihīti – tās bija kādas 10 sesijas ziemā/pavasarī, ļoti nedaudz – izveidojās labs kontakts, es nonācu tieši pie vienas jaunas atziņas saistībā ar sava rakstura ģenealoģiju. tas ir sākums, jā, bet mani kopš pusaugu gadiem vai, iespējams, dziļākā līmenī jau agrāk nav pametusi un vēl joprojām ir aktuāla problēma, ka ar intelektuālu sapratni pie nekāda glābiņa no fakta, ka dzīve ir objektīvi bezjēdzīga (kas tā par lietu ar jēgas "radīšanu", es nekad neesmu sapratis), es nenonākšu, un, lai gan pa šo īso laiku paspēju psihīti mazliet ieaust sevī, pašlaik ir sajūta, ka slīdu atpakaļ, lai gan it kā kaut ko daru, it kā kaut ko tipinos, pamainu utt.