#gari par neko
hot chip romantiskā apsēstība tiešām ir neizsīkstoša.

vairs nevaru tam pieķerties ar pilnu sirdi, bet jebkurā gad. liekas ļoti cienījami, ka mākslinieks pieķeras vienai tēmai un mēģina viņu izsmelt no div200 rakursiem. šis par to, ka pēdējie viņu albumi ir ar vienu tematiku un minimāli jaunām vēsmām skanējumā.

tas pats ar vongu kar vaju, kuram tūlīt būšu noskatījies visas filmas. labi, īstenībā es viņu skatos tādēļ, ka tās filmas parāda tādu, varbūt pat rietumniecisku estētiku, tobiš pilsētvide ir uztaisīta tik kūstoša un flashy, ka dažkārt jau ir pārspīlēti. tas, protams, ir saistīts arī ar tematiku. bet šķiet, viņš pats savā vidē ir svešinieks un tā drusku murakamīgi rāda austrumus arī rietumu acīm. lai gan varbūt es maldos.

jebkurā gadījumā uzņemt vienu garu filmu--atzīšu, ka bailēs no vilšanās kā pēdējās esmu atstājis viņa cīņas filmas--visu savu karjeru ir tiešām cienījams darbs. tas parāda apsēstību ar lielo A.

Pekina, Buenosairesa, asfalta atspīdums, neona gaismas, vilcieni, Filipīnu jēlie, atsegtie meži, sabojāti cilvēki. pat jocīgā Blueberry Nights ir kā lēnām vērot izgaistam savu pēdējo saulrietu. the light that burns twice as bright burns half as long.