inčīga tendence ir alerģija pret naratīviem. daži piem. tagadējās knausgārda uvertīrās, tādā it kā ciešā reālismā saskata šīs alerģijas izpausmi. un, protams, postmodernismā tas iegūst tādus apmērus, ka tiek uzsvērta tieši jebkādu stāstu nesakarība, pieredzes sašķeltība - taču, ak vai, rakstot tāpat sanāk kontrolēt arī šo sašķeltību.

īsāk sakot, pastāv tāds uzskats, ka stāsti/sižeti/naratīvi ir manipulatīvi, sashēmoti, neorganiski, ļauni, un vismaz viena izeja no šī ļaunuma ir novelt atbildību no sevis, rakstot biogrāfiski.

tiešām, varu iedomāties, daudzi, dzirdot vārdu salikumu "tas sākās tā", saraujas čokurā un grib pamest telpu, izslēgt teļuku, nogriezt klusāk radio, jo zina, ka tūlīt sāks birt sūdi.

man gan tas nav licies nosodāmi, ka tik stāsts labs, labs stāsts pats par sevi ir vērtība. un daudzkārt tas šķiet pat mīļi, kā tas ir gadījumā ar Harmodiju un Aristogeitonu, kuri personīgu iemeslu dēļ nogalināja kāda tirāna brāli, bet pēc kādiem simts gadiem atēnieši jau cildināja viņus kā tirānu slepkavas un demokrātijas aizstāvjus, tur dziesmas dziedāja viņiem par godu utt. liekas izcils piemērs tam, kā tiek izveidots naratīvs no pašiem mazākajiem informācijas krikumiņiem.

tāpat jebkuras minoritātes stāsta stāstus par sevi. vajātie homoseksuāļi, izstumtā inteliģence, apspiestais proletariāts, utt., lai ir pie kā pieslieties. dzīve ir random un unpredictable, bet ar stāstiem to var, jā, kontrolēt, bet arī saprast. protams, kad stāstus pārvērš barībā kaut kādai ideoloģijai, tad ir auzas, bet tīri personīgi, lai aizsargātos no citiem, kā arī literatūrā--nesaprotu, kas tur slikts.

un tā šodien lasu D. Koplenda (nav ne jausmas, kas viņš ir) grāmatu "X paaudze" - kaut kas DeLillo stilā. tur trīs modernajā dzīvē vīlušies ļautiņi ierodas kādā puspamestā pilsētā un domā stāstus par sevi, nu, kaut kāds "Dekamerons", uz to pusi. un te pēkšņi melns uz balta stāv rakstīts:

"Mēs zinām, ka tieši tāpēc pametām savas dzīves [...] -- lai stāstītu stāstus, tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves."