šitā tāda parastā iedīkšana.

tas, ka cilvēki visādi mēģina pamatot savus neracionālos uzskatus, ar pārspriedumiem tipa 'ticēt x ir izdevīgi' un beidzot ar 'apsaukt ticīgos vnk ir heitošana' (bet arī otrā virzienā) ir ļoti muļķīgi.

tāpat kā kareivīgie ateisti, arī zinātniski-reliģiskie ļautiņi vienkārši kā tīk pārgroza to, ko viņi varētu vai nevarētu zināt, līdz tas (viņiem pašiem) sāk izskatīties pēc kaut kā pamatota un Patiesa. lai gan īstenībā viņi jau pirms paša mēģinājuma ko noskaidrot ir zinājuši atbildi, tādēļ katrs šāds 'pamatojums' ir vienkārši izlieta tinte.

kāpēc kādam vispār liekas aizvainojoši, ka ticība ir 'iracionāla' (tas tā ir)? šos priekšstatus taču var pārveidot, kā tīk.


ja es būtu ticīgs, turklāt tādā veidā, ko es pašlaik uzskatu par labu, tad es uzskatītu ticību nevis par aklu padošanos, bet drīzāk par drošsirdīgu lēcienu nezināmajā, tādēļ 'iracionāls' man nebūtu ar negatīvu nokrāsu, un es tādam apzīmējumam piekristu, bet nenoliegtu, ka citi to var uzskatīt un uzskata par kaut ko citu.

ja es būtu neticīgs, es definētu ateismu pozitīvi, kā sava veida ticību racionālajai domai un kolektīvam saprātam, kas pats spēj spriest, kas ir normāli un kas nē.


jebkurā gadījumā, man nenormāli kremt tā divkosība. vai, kā es tūlīt ielaidīšu visus savā ateiskajā/ticīgajā sirdī, tikai pa priekšu salikšu kauliņus tā, lai izskatās, ka es runāju ne tikai ar saules pinumu, bet ar pelēko vielu un Skaidru Sapratni Par To, Ko Jums Atzīt Par Labu Esam. no šīm visām debiloīdajām pūlēm tek ārā nedrošība ar lielo burtu.