Lūk, te nu ir jautājums, kā mēs skatām psiholoģisku procesu normalizāciju filosofiskā un sociālā kontekstā. Piemēram, šajā rakstā, kuram gan jāielogojas, lai izlasītu, https://www.jstor.org/stable/3178359, ir diezgan skaidri norādīts, kā sieviešu self-help grāmatas turpina jau viktoriāņu uzsākto "slimās sievietes" tēla uzturēšanu, cenšoties sievietes atgriezt pareizā vienā ģimenes modelī, pareizajam vīrietim pie sāniem. Un sievietes var pašas sev palīdzēt un pašas sevi ārstēt, bet tikai tad, ja piekrīt naratīvam, ko liek priekšā grāmata, atzīst sevi par slimu un apsēstu. Tā kā es šo grāmatu esmu lasījusi, varu teikt, ka tā arī domāju tajā brīdī, nācās. Tas ir zināms Stokholmas sindroms.
Nu un Pītersons, man šķiet, ir "pielabo sevi derīgāku esošajai sistēmai" veču versija.