Liels paldies par linkiem, diezgan interesanti.

Tomēr, es atvainojos, bet tas pirmais nav Pītersona kritika nekādā veidā.

Tā ir žurnālista ar viedokli rants, kurā nav neviena argumenta, kas paskaidrotu, *kāpēc* un *kur* tieši Pītersonam nav taisnība, bet ir tikai ad hominem catch-frāzes, kā piemēram: *devastating review*, *spasms of outrage*, *storm of harassment*.

Kritikas vietā mums ir pliki apgalvojumi, ka viņš to dara, apraksts, kurš izskatās, ka tēlo, ka Pītersona mitoloģiju analīzes fragments par no Maps and Meanings ir viņa nostāja par sievietēm, un labākajā gadījumā atsauce uz autoritātēm(cik nu viens konkrēts filozofs var būt autoritāte), kuras viņu ir "nolikušas" (atkal jau -- pat nepieminot nevienu pretargumentu).

"In her devastating review of 12 Rules for Life in the Times Literary Supplement, philosopher Kate Manne notes that it is “a fast-acting, short-term analgesic that will make many of his readers feel better temporarily, while failing to address their underlying problem. On the contrary, the book often fuels the very sense of entitled need which, when it goes unsatisfied, causes such pain and outrage."

-- te nu mēs saskaramies ar to, ka Keita Manne(izruna?) ir filozofs. Savukārt Pītersons ir pamatā psihologs. Pie tam, ne klubkrēsla psihologs, bet aktīvs klīniskais psihologs ar 20+ gadu darba ar klientiem stāžu. Tas, protams, viņa izteikumus nepadara automātiski patiesus, bet ja nu mums ir jāuzticās autoritātēm, tad vismaz self-help grāmatas sakarā es uzskatītu par jēdzīgāku uzticēties tam, ko par to domā psihologs, nevis filozofa plikam apgalvojumam par "feel better temporarily while failing to address their underlying problem'.

Bet tā jau tāda liriska atkāpe.

Ar interesi izlasīšu arī otru tevis ielikto linku, ceru, ka tur būs vismaz kaut kādi argumenti.