Jā, un tieši šo pēdējo punktu es arī laikam nesaprotu. Jo, kas gan traucē individuāli domājošam cilvēkam piekrist saprātīgajai daļai no tā, ko saka kāds cits, arī tad, ja citas lietas nav pareizas?

Tas taču tā kā būtu saprātīgs virziens -- atzīt, ka cilvēkiem nav jābūt 100% aplamiem vai 100% pareiziem -- jo tādu nav un, manuprāt, diezgan principiāli arī nevar būt.

Es, piemēram, ļoti skeptiski izturos pret Pītersona dīvainajiem apgalvojumiem par "left-wing neomarxist conspiracy" -- viņš tur staigā pa ļoti plānu ledu virs konspirāciju teoriju purva. Es varu saprast, ka tā varbūt ir izpušķošana, balstoties uz viņa pieredzi akadēmiskajās aprindās, bet tik un tā. Un kā tas saistās ar viņa nevēlēšanos piedalīties "identity politics", kad viņš pats definē cilvēkus caur vienu prizmu un visus paslauka zem paklāja. Not good at all.