Mja. Es arī par viņu esmu lasījusi no feministiskas pozīcijas ļoti asu kritiku par to, ka viņš pasniedz par faktu savas emocijas un frustrāciju, ka ne tikai visai pasaulei ir jārēķinās ar viņa neapmierinātību, bet viņš to izvērš par visas pasaules problemātisko stāvokli, un ka ar viņu labi identificējas jauni vīrieši, kas jūtas "entitled to" vairāk, nekā viņiem ir, un ka principā Pītersons vēlk uz to, ka viņi ir pelnījuši un pelnījuši uz to citu rēķina, kas tagad viņiem ņem nost priviliģēto pozīciju, visādas tur sievietes, krāsainie, vai ne.
Man ir reāli bail lasīt un noraut Stokholmas sindromu.