nekoherence
pēdējā laikā textos, ko lasu, visu laiku gadās sastapt nesakarības.

lielas, mazas, tas štrunts, bet jebkura no šīm nesakarībām met ēnu uz darba vērtību.

piemēram, žoludes santa biblia galvenā varone grāmatas sākumā raksturo savu ceļabiedru, sakot "kā jau viņš to vienmēr dara" vai ko līdzīgu, bet beigās izrādās, ka varone ar šo "vienmēr dara" ir pazīstama ļoti īsu laiku, tātad nevar ar tādiem vārdiem raksturot šo tēlu. piekritīsiet - kopumā tas ir sīkums.

taču es nevaru saprast, ko ar to iesākt. ir jāskatās uz darbu kā kopumu, bet pirmais, kas ienāk prātā, atceroties to grāmatu, ir šī sīkā kļūdiņa.

un tad vēl saturs-tas ir viens, ka redzi skaistas bildītes, bet otrs, ka šīs skaistās bildītes tev iebaro ko tādu, ko tu, izteiktu vienkāršā valodā, nekad nesagremotu. tas ir tā kā dimitera dziesmā "tu mana āfrika, tu mana antarktīda", kuru principā var pārfrāzēt sekojoši: "kā ir, tā ir". turklāt vēl var noprast (un te jau varbūt drusku "ielasu" tekstā), ka dziesmas "balss" pasaka - tas nekas, ka uzvedos sūdīgi, tu taču man piedosi.

protams, ir forši visu - vai vismaz svarīgāko, ja nav laika iedziļināties - palikt zem lupas un visam sōkratiski piesieties, bet gribas jau arī, lai māksla tevi aprij un kārtīgi izpeldina sava vēdera dobumā.

bet ja arī pret sevi pašu, ne tikai pret citiem gribas pavisam godīgi, ir jāsāk domāt par iekšējām nesakarībām, ko parasti paslauki zem paklāja kā "neatrisināmas". un tas jau ir sīsifa vezums.