pasniedzējs izsauc sevī mazu dēmoniņu un noskaita Šekspīra pantiņu par nāvi un vecumu mazajam stouneram, kurš tādēļ atdod savu dzīvi rakstītajam vārdam - tieši akadēmiskajam, nevis daiļrakstībai. 

bet joks tāds, ka stouners nemaz nesaprata pantiņu. viņam tikai ar varu parādīja ko tādu, no kā vairs nevar novērsties. nevis vārdus, bet sajūtas, jo pasniedzējs bija talantīgs aktieris. var teikt, ka parādīja nepatiesību, turklāt melīgi. un tā "vārdi" vs. "tas, kā tie tiek pateikti" vs. "ko tas NOZĪMĒ?" saspēle vijas cauri visai skaisti bezjēdzīgajai pasaulei, kas attēlota šajā grāmatā. 

es to pavisam nopietni uzskatu par vienu no 20. gs. labākajiem romāniem