kaut kad drīz es atkal stresošu, kāpēc nav tā un šitā, un vēl es paredzu sev dažādas agonijas, tjipa kāpēc nav sīko un mājas, intensīvas mīlestības pret jebko izņemot kaut ko nenosauktu, kas ir pret mani tieši tik vienaldzīgs, cik koki, kāpēc nav jēgpilna darba un slavas un veselīgas attieksmes pret dzīvi, bet es jūtos ļoti brīvs braukāt gar promenādi savos garajos vakaros, dzert, kad ar ko gribas, nedomāt par nākotni, jo viss tāpat ir nolemts būt sūdīgi, un es zinu, ka visiem viss ir, bet nav paša svarīgākā, tas ir, iespējas staigāt manā ādā.