ieraksts ar īpašības vārdiem
mana patika pret Latvijas Radio pāraug apsēstībā, tā, protams, ir diktoru nomierinošā balss (ekrāna vēsā gaisma, ekrāna melnajos spārnos), bet visvairāk tie ir mirklīši, kuros mašīnā nesagatavots uzbrauc uz viļņa, kad klausītāji (who are all these fucking people?-it's us, just different) zvana uz Ēteru un klāj vaļā savu domāšanu, kuru es bieži nevaru nosaukt savādāk kā "misdirected". savukārt nogurušais, taču kopumā pieklājīgais diktors, šķiet, visu laiku atgādina sev to pašu, ko es "šie visi ir Latvijas iedzīvotāji. viņiem ir savas rūpes, daudz brīva laika. kaut kas viņus ir rosinājis zvanīt uz Radio. man ir pienākums viņus uzklausīt". okej, tas pēdējais nav mans pienākums, bet tur ir neveiklība un intimitāte, kas man izraisa tādu emocionālo pacēlumu kā brīži, kad sanāk godīgi atzīt savējās un nesmieties par pārējo vājībām.