manas esības kvintesence
sapnī biju bakalaura darba seminārā, kurā, kad vēlējos prezentēt savu tēmu, pamanīju, ka lapa, kuru grasījos lasīt, ir aizzīmēta ar melnu marķieri. nekas, domāju, tāpat izsprukšu cauri. te tev nu bija. kāda sieviete, darba prezentācijai nonākot augstajā 5. sekundē, iekliedzās: "un kur ir plašākais konteksts? kāpēc tas ir svarīgi Latvijai?" uz ko es atbildēju: "jūs saprotat, kur jūs atrodaties? zināt, kad Latvijā ieviesa monetāru naudu? (es nezinu, aut. piez.) VĒLU" bet viņai blakus stāvošais kungs, kas noteikti bija neviens cits, kā I. Ījabs, tikai nopietni grozīja galvu un pūšot purpināja, semināram izklīstot un man nepaspējot pateikt neko, kas saistīts ar galveno darba ideju.

savukārt sekojošajā ballē uzzināju, ka S. Johansone ir ļoti ieinteresēta intelektuālās tēmās; ilgi nerunājuši mēs metāmies uz vienu roku un devāmies pa līkločoto konferenču māju, līdz uzgājām lejupslīdošu gaiteni, kurā ieeja pārvilkta ar rozā striķīti. Skārleta teica: "ieeja tikai pieklājīgiem cilvēkiem", uz ko es sapratu, ka viņa mani āzē, gluži tāpat kā citi cilvēki, un es devos uz lunaparku, kurā satiku savu creative w pasniedzēju: "zināt, man ļoti patika tas darbs... baidījos izlikt desmit, bet tēli tik spēcīgi, sižetā jaušama iekšējā loģika, valoda spīd... nebūtu to gaidījusi no Matīsa." Es nesmu Matīss. Devos uz piepūšamo karuseli, kas bija vertikāli lēkājošs atsperveida mehānisms, veidots pēc "Apocalypse Now" helikopteriem, ar visu šiltīti: "Death From Above 1979". Kāds iekliedzās: "PREIĻI, PREIĻI!!!" Visi pameta helikopteru, taču mani gluži sagrautu aizsvieda Nangijīlā, tas ir, uz īsto pasauli.