o, tā pirmā teikuma sajūta mani pavada visu laiku, bet, tā kā es, nokļūstot vienā telpā (kaut vai virtuālā) ar kādu, negribot aizņemu to ar savu vāvuļošanu un visu skaisto nodomu samaitāju, tad vienīgais risinājums ir dzert vienatnē un turpināt auklēt šo vēlmi pēc minētās sajūtas kā neizpildāmu fantāziju


un, lūk, es aizvāvuļojos

a par grāmatu - lāksonenas "kad guos smej", kivirekha vai uhanova stāsti vai tie paši vecie labie trollīši mumini