cilvēks bez sejas
manu seju bieži palaiž garām pub. pas. bildēs - vist. izgriež pēcapstrādē, neieliek galerijā, etc.

2011. (neatceros precīzi - tajā gadā, kad viņi spēlēja šķūnī) gada labādabā mani izgrieza no pirmās rindas satellites lv koncertā. tur vajadzēja censties, jo fotogrāfs stāvēja 2 metrus no manis slīpā "pūļa ķeršanas" leņķī

izskaidrojums, protams - man ir nelaba seja. arī raksturs (precīzāk, nešpetns). pie abiem jāpierod, tas ir, nevis ka obligāti vajag pierast, bet ka tie ar laiku kļūst mazāk slikti.

te laiks darbojas man par labu, bet laikmets - par sliktu, jo man nav "viegli saskatāmu, klasiski pievilcīgu, vienā rindkopā sabāžamu, praktiskos ieguvumos ātri pārvēršamu", etc. īpašību. sajūta, ka tas bija kāds agrīns lēmums, kuru gandrīz varu atcerēties - kā ronis, kas pabāž galvu no āliņģa, taču tik īsu brīdi, ka makšķernieks nepaspēj reģistrēt notiekošo.

vēl esmu ievērojis, ka dažreiz sākšu kādu teikumu, bet tad ar to nogarlaikošos. nezinu, kā abi ir saistīti, laikam vienkārši novērojums.

iesaku izlasīt pirmās 2 rindkopas no šī:

http://content.time.com/time/magazine/article/0,9171,2010185,00.html

un šī

http://www.thestranger.com/seattle/great-american-novelist/Content?oid=4940853

... un izlasīt parakstu otrajam rakstam.