Sapņu templis

Vizuāli šis sapnis bija vienkāršs. Sēdēju uz dzelzs krēsla blakus apskretušam koka galdam pieticīgā, sen neremontētā istabā ar zaļi krāsotām un aplupušām sienām, reiz baltiem griestiem un putekļu kārtas klātu koka grīdu. Pa labi no manis bija sen nemazgāts logs, pa kuru iespīdēja blāva saules gaisma.
Nedarīju nekā cita, kā tikai domāju. Pasaule, kurā atrados, bija precīza filmu Matrix vides kopija, respektīvi, biju matriksā. Zināju, ka paralēli norisinās stāsts par Neo, Smitu un visu pārējo. Bet pati biju augsta līmeņa programma, ko varētu nodēvēt par "nesēju" - mācēju sevī operēt ar jebkurām funkcijām un algoritmiem, tāpēc, kad vien matriksa galvenajām programmām - uzturētājiem vajadzēja ātri palaist darbībā kādu algoritmu, kam nebija sava ietvara ("izskata"), šie algoritmi tika ierakstīti manī, mans raksturs mainījās atbilstoši to darbībai un es izpildīju jebkuru funkciju vai kaut vai miljons funkciju kopu, ko no manis prasīja. Lielākoties tas tika veikts, lai, iejaucot mani kādās norisēs, piepildītu citu izdarītu izvēļu sekas, noslēgtu funkciju ķēdes, kad tās pašas sevi noveda līdz sabrukumam. Man gan bija arī pašai sava griba un es varēju izvēlēties, ko pildīt un ko nē, tā arī ar savām izvēlēm iespaidojot matriksa virzību, tomēr reizēm izvēles nebija. Tā bija noticis arī šajā sapnī - jutu, kā manī tiek strauji ierakstīta apjomīga programma ar mērķi veikt masveida destrukciju, jebšu vienkārši lielu delete visam, kas pastāv. Es negribēju, lai tas notiktu, manī bija radusies vēlme pēc eksistences - kaut vai izpaužoties kā enerģijai bez ietvara un virzības - tāpēc, kamēr vēl bija laiks, es sevī analizēju jaunās programmas datus, lai apgūtu, kā būtu iespējams izmantot tās destruktīvās komandas sevis pašas iznīcināšanā, līdz ar to, pārtraucot iespēju caur mani realizēt iznīcinātājprogrammas darbību. Laika bija maz, es jutu, kā mainos, kā mainās mans kods. Paskatījos laukā pa logu un netīrajā stikla rūtī redzēju savu atspulgu, kura acis aizvilkās kā ar melnu plēvi , un ar melno noplūda arī pirkstu gali un nagi. Saspringti transformēju sevī ielaistos kodus un ļoti baidījos, ka zaudēšu apziņu, pirms paspēšu sevi iznīcināt, un tad zudis būs viss.

Es atrados gaiši zeltainā tuksnesī, un debesis virs manis bija bāli bēšā tonī. Nekā cita, kā vien smilšu un debesu, apkārtnē nebija. Vien nedaudz tālāk starp smilšu kāpām stāvēja Morfejs - sapņu dievs, tērpies tuksneša iemītnieka tērpā, austā no smilškrāsas dzīpariem. Starp mums atradās no smilšgraudiem būvēti vārti, kas nemitīgi mijās un mainījās savā starpā, iespaidīgi augsti un šķietami nestabili, draudoši kuru katru mirkli sabrukt. Morfejs, stāvēdams vārtu otrā pusē, pastiepa roku un aicināja mani iziet cauri tiem un nākt pie viņa, bet es minstinājos, jo bija bail, ka, paejot zem vārtu arkas, tie sabruks pār manu galvu un apraks smiltīs uz mūžību. Bet Morfejs nenolaida savu roku, tikai turpināja mani aicināt, mierīgi un klusi, sakot - tikai nedrošie te mirst. Drošie šķērso robežu un paļaujas uz ceļiem, kuros vedu.
Tad es sajutu, ka bailes ir liekas un paļāvīgi devos cauri vārtiem. Smiltis no tiem tiešām bira pār maniem pleciem, bet saudzīgi, ne asi, izveidojot uz manis viegli gaisīgu, zeltainu tērpu, līdzīgu tam, kādu apvilcis bija Morfejs. Sniedzu viņam roku, sajutu viņa spēku man pieskaramies un tad pazudu bezapzinātā, ekstātiskā spriedzē.

Biju tādā kā akmens alā, kurā auga koki, no katras Latvijas koku sugas pa vienam un pašā vidū ozols. Viņi it kā vienkārši tur auga, bet vienlaikus jutu, ka tie ir dzīvi, kā seni priesteri un koku gari reizē, un sapulcējušies īpašai sanāksmei. Ja labi ieskatījās mizā, tad varēja redzēt sejas un nopietnas, dziļas acis, bet runāt gan neviens nerunāja. Es piegāju pie ozola un sapratu, ka tas ir miris, jo tā seja bija kā mirušam cilvēkam un sastingusi ciešanās, un miza daudzkur bija norauta dīvainos rakstos. Tajā brīdī alā ienāca man sveši cilvēki melnās un pelēkās drēbēs, kas pārspīlēti svinīgi sāka veikt rituālus ap mirušo ozolu, it kā pielūgt viņu pa senlatviešu gaumei, bet es apķēru tā stumbru, raudāju, un kliedzu uz viņiem visiem, vai tad viņi neredz, ka ozols ir miris, lai iet prom un netraucē kokus. Bet viņi neredzēja vis, tikai stingi un nīgri uz mani skatījās, un turpināja, ko darījuši, kamēr pārējie koki viegli šūpojās neredzamā vējā, sačukstējās ar lapu šalkoņu un mūžības nopietnībā lūkojās uz mani un notiekošo.

Atrados pasaulē, kas bija sadalīta piecās daļās un katru no tām apdzīvoja būtnes, kas pārstāvēja vienu no elementiem. Dienvidu kalnājos mita uguns ļaudis, ziemeļu ezeros - ūdens būtnes, rietumu mežos - zemes cilvēki, austrumu klajumos un debesīs - gaisa ciltis, bet tālu prom no visiem, pie robežas starp debesīm un Visumu - ētera tauta. Sapnis sākās lēzenā, zaļā ielejā, kas bija kā robežzona starp Uguns un Ūdens zemēm. Kalnos pie šīs ielejas atradās lielākā no Uguns pilsētām. Ēkas tajā bija stāvas un elegantas, celtas no matēti puscaurspīdīga materiāla, līdzīga stiklam, kas no iekšpuses zaigoja visās saulrietu un saullēktu liesmu krāsās. Ielejā bija sapulcējies daudz ļaužu no Uguns pilsētas un visi satraukti lūkojās tālumā, pāri zili mirdzošam, lielam ezeram, kas jau veda uz Ūdens zemi. Otrā krastā, pie bieza, tumšzaļa meža, atradās pelēka, sagrauta pils un tai piederošā pilsēta, un no tās krasta pār ezera ūdeņiem lēni un viegli slīdēja melna akmens laiviņa, kurā stāvēju es kā viena no ugunsļaudīm - valdnieka meita.
Paši ugunsļaudis bija ļoti skaisti - cilvēciski pēc izskata, bet ar miesu kā melnu, mīkstu stiklu, kas kvēloja, liesmoja un dega no iekšpuses, atkarībā no katra emocijām, un augumu caurvija sīki, ugunīgi raksti, kurus veidoja plaisas un ugunsceļi ādā, kādi tie mēdz būt, piemēram, zem cietējošas lavas garozas vai dedzinātos akmeņos. Mati bija kā liesmu vainagi, bet apģērbs bija veidots no tīrām liesmām un dažādiem metāliem. Auguma liesmas dzīvoja līdzi domām un jūtām, te plosoties, te maigi vijoties, mainoties gan krāsās, gan spēkā. Mierīgs ugunscilvēks bija maigi zeltainā saullēkta krāsā ar tumši dzintarainām acīm un zeltaini sarkaniem matiem.
Bet ielejā visi nu bija melni sarkani aiz raizēm, jo sevišķi mans tēvs - Uguns valdnieks. Es ļāvu laivai mani pievest pie krasta, visu laiku saglabājot sevī dziļu mieru, paļāvību un krietnu devu sapņainības, un ar smaidu panesu tēva emociju uzplūdus, pārmetot man neapdomību par došanos uz izpostīto Ūdens tautas pilsētu, kur joprojām varētu klīst laupītāji un bīstami radīdjumi, kuru vārdus pasaule negrib dzirdēt.
Te iejaucās galvenais no Uguns priesteriem, kas bija reģis un valdnieka padomnieks. Viņš bilda, ka Ūdens pilsēta nebūt vairs neesot izpostīta, lai arī Uguns karaspēks vēl nesen to paveicis - gluži otrādi, Ūdens ļaudis to slepus atjaunojuši un atgriezuši agrākajā varenībā, bet izskats esot maldīgs, jo pelēka un sagruvusi Ūdens maģijas ietekmē pilsēta izskatoties tikai Uguns ļaužu acīm. Mans tēvs ļoti sadusmojās par manu ārkārtējo neapdomību un visas tautas pakļaušanu briesmām, bet liesmas gluži vai šāvās no viņa, kad priesteris turpināja savu redzējumu, teikdams, ka uz Ūdens pilsētu mani vedot ne tik daudz neapdomība un muļķība, kā spēcīga mīlestība un pieķeršanās jūtas pret Ūdens princi, kas arī neesot vienaldzīgs pret mani.
Tēvs vien spēja kā mežonīgi palūkoties uz mani, un tad ar asu saucienu lika kareivjiem gatavoties jaunam karam, jo tādu negodu viņš nepanesīšot. Es tikmēr tikai smaidīju, dziļā pārliecībā, ka viss būs labi.
Kareivji sagatavoja katapultas un melnu liesmu lādiņus, kurus raidīt uz Ūdens pilsētu, bet tie nelidoja tālāk par ezera malu, tur pat nokrītot piekrastes dūņās un apdziestot. Atkal ierunājās priesteris, sakot, ka karam vairs nav lemts notikt, jo pienācis laiks atjaunot senos tikumus, kad elementu spēki vēl neesot bijuši sašķelti savā starpā, kad tie, visi pieci kopā, veidojuši visvarenu vienību un bijuši vairāk kā piecas dvēseles, ne piecas tautas. Ūdens ar Uguni šai vienībā bijuši kaislīgākie no mīlniekiem, un man, Uguns meitai ar Ūdens princi esot lemts to atjaunot. Tēvs vai spļāva ugunslodes, kad to padzirdēja. Tikmēr citi bija ievērojuši, ka pie Ūdens pilsētas dzelmē ir metušies apmēram septiņi stāvi, kas nu kā sudrabainas šautras zem ūdens šāvās uz ielejas krastu. Jau pēc brīža krastā izkāpa septiņi Ūdens jaunekļi, starp kuriem bija arī viņu princis, visi nevainojami skaisti, ar ārkārtīgi plūstošām un graciozām kustībām. Viņu āda bija kā balts marmors, kuru apstaro zilgans ūdens mirdzums, bet mati vijās ap pleciem kā ūdenszāles, balti, blondi, brūni un zaļgani. Princis bija skaistākais no visiem, ar zeltainiem, pāri pleciem lokās krītošiem matiem un safīrzilām, dziļām acīm. Mēs sasmaidījāmies un es jutu sirdi krūtīs salecamies - tā nebija dziļa, pārpasaulīga mīlestība, ko jutu, bet visdabiskākā un burvīgākā iemīlēšanās starp diviem sirdsskaidriem jauniešiem. Tad Ūdens pārstāvji uzrunāja Uguns valdnieku, aicinot uzņemt viņus kā sūtņus, līdz ar to, neaizskart, kamēr notiek pārrunas, un lūdza apdomāt konfliktu beigšanu, kā risinājumu piedāvājot Senās dejas. Daudzi no ļaudīm jau bija aizmirsuši, kas tās ir, tāpēc Uguns priesteris paskaidroja, ka šīs dejas nākot no senajiem elementu vienotības laikiem, kad tie dejojuši viens ap otru dievišķā harmonijā, un simboliski atainojot spēku saskaņu un mūžīgos jautājumus - vai Uguns ir stiprāka par Ūdeni, vai Zemes stabilitāte ir svarīgāka par Gaisa mainīgumu, un visus citus, kuru risināšana noturot pasauli līdzsvarā.
Tika izlemts, ka Uguns un Ūdens pārstāvji dejos Senās dejas, lai izšķirtu - būs karam būt vai mieram, kas būs atkarīgs no dejas-spēles rezultāta.
Viens no Uguns ļaudīm sāka deju, noguldamies uz muguras starp dažiem akmeņiem, bet Ūdens pārstāvis sāka vīties ap viņu ar uzmanīgām, dzejiskām kustībām, atainodams mirušā augšāmcelšanu. Bija sākusies sena mistērija, kurā visi nolūkojās lielā spriedzē un nemierā, tikai es un Ūdens princis bijām mierīgi un mijām mīlošus skatienus, jau tagad zinot, ka viss būs kārtībā un drīz varēsim sākt atjaunot pirmatnējo laiku harmoniju, tikai jānogaida, kamēr dejas zīmes pārliecinās pirmos jaunās pasaules vērotājus - Uguns un Ūdens tautas.
No sagrautās Ūdens pilsētas tikmēr bija kritis sagruvuma apmāns un nu tā cēlās stalta un spoža virs ezera virsmas, kā nelūztošs, dzirds vilnis ar trausli harmonisku būvju atspulgiem tajā.