Sapņu templis

Agrāk visai bieži atkārtojās sapnis, kurā mani vajāja albīns, sirms, ļoti aristokrātisks vampīrs. Sapņa beigās vai nu viņš mani izēda, vai nu es vērsos pret viņu un uzbruku, reizēm pat viņš pats lūdza nāvi, jo nespējot vairs tā eksistēt.

Visnotaļ nesen, pēc daudzu gadu pārtraukuma, rezdēju tam turpinājumu. Vampīrs bija atnācis pie manis, piecēla mani no gultas, piekļāvās manam kaklam, iekodās, dzēra manu dzīvību, bet šoreiz bija savādāk... Tas sāpēja. Un no sāpēm es pamodos. Pēc neilga mirkļa aizmigu no jauna - un viņš atkal nāca. Atvainojās par to, ka ir man nodarījis sāpes, viņš neesot parezdējis šādu pagriezienu, un kā draudzības zīmi uzdāvināja gredzenu - sudraba čūsku, kas vijas ap rādītājpirksut, tās galvā ir obsidiāna rotājums, bet acis - mazi, asinssarkani rubīniņi.

Kopš tās reizes, ja kādā sapnī paskatos uz savas kreisās rokas rādītājpirkstu, vienmēr redzēšu tur šo Vampīra dāvāto gredzenu.

[Piedošanu par neveiklo valodu - iekopēju šo no čata, kur stāstīju to kādam draugam]

Un tad bija viens kā puslīdz klasiska šausmufilma - kaut kādam zēnam brālis ar savu meiteni iet staigāties, bet sīkais izdomā, ka grib sekot un lūrēt.Pa ceļam viņš viņus nozaudē, tikai virzienu aptuveni pareizo ietur. Pa vidu parādās kadrs, kur tie divi atrod pamestu slimnīcu un izdomā pa to paklejot. Pēc laiciņa arī tas puika tur nonāk, grib iet iekšā, bet it kā ne no kurienes no tās iznāk dīvains policists un saka, ka bērniem tur nav ko darīt un trenc prom. Tad pats ieiet iekšā un pazūd tumsā. Bet sīkais ziņkārīgs, ieiet, kāpj pa stāviem uz augšu, viss pamests, netīrs un tumšs. Viens stāvs gan tāds gaišāks izskatās, it sevišķi viens gaitenis - tur viņš ieiet un redz, ka stāv viņa brālis ar draudzeni un smaidīdami saka, ka nedusmojas, lai tik nāk klāt, kopā izpētīšot ēku. Viņš nāk ar, bet paklūp pret kaut ko uz zemes. Nokritis pamana, ka tas ir cilvēka manekens bez sejas, tam plakus mētājas brilles bez stikliem, kuras joka pēc viņš uzliek. Bet caur tām brillēm pēkšņi viss pavisam savādāks parādās - viss tumšs, sapelējis, smirdīgs, notašķīts ar asinīm, logiem cauri sarkana gaisma - asiņu dēļ - stūros mētājas lipīgas kaulu kaudzes, bet tas, pret ko viņš paklupis, ir gandrīz nodīrāts, sakropļots cilvēks ar sastingušu šausmu izteiksmi acīs, miris. Paskatās uz brāli ar draudzeni - un tie tādi paši, kroplā gaitā un izstieptām rokām tuvojas, un gārdzot stāsta, lai nāk pie viņiem, ka viņi vēl labu, kamēr asinis burbuļo pāri lūpām.. Bērns panikā kārpās uz aizmuguri, kaut kā atgrūž durvis, zibenīgi metas pa kāpnēm lejup, bet tur daudzi stāvi, ko skriet. Tie divi mošķi, agonijā raustīdamies, lēni izlien, lai sekotu, zēnam turpinot pa kaklu, pa galvu skriet, līdz viņš nonāk līdz kāpņutelpai pie izejas durvīm, kur stāv pirmīt redzētais policists, tobrīd novelkam savu ādu un pakaram kā mēteli pie āķa uz sienas un sakot - Es jau teicu, ka bērniem te nav ko darīt! - un ar to arī sapnis pārtrūka

Braucu ar sarkanu džipu pa bezceļu un tad vienā mirklī, kā man tas agrāk bieži sapņos gadījās, pazuda gravitācijas ietekme uz manu braucamo, tāpēc brīdī, kad tas lidoja no nelielas kraujas, sanāca, ka tas ar pamatīgu paātrinājumu tika aizists gaisā. Pēc brīža no liela augstuma ar triecienu piezemējos traki purvainā rajonā, kas viss sastāvēja no savstarpēji savienotiem ezeriem, kuriem pa vidu rāva un čūkslāji, koku nekādu, tāpēc izlēmu, ka līdz civilizācijai būs jāpeld. Kad biju pāri trīs lieliem ezeriem pārpeldējusi, satiku nelielu dabaspētnieku grupu, kas piedāvāja piedalīties viņu ekspedīcijā, kuras mērķis bija pa ūdens lāsēm uzkāpt pasaules augstākajā ūdenskritumā pretēji krītošajai ūdens straumei, kas arī izdevās, tikai ūdens tai ūdenskritumā bija dīvains - biezs un smaragdzaļš.

Pilsētā izziņota trauksme - mirušie augšāmcēlušies un ielās plosa dzīvos. Esmu pamodusies viena pati dzīvoklī, pārējā ģmiene ir evakuējušies, par mani aizmirstot. Atrodu dzīvoklī cirvi, lai būtu ar ko aizstāvēties vajadzības gadījumā, kad dzirdu grabināšanos pie durvīm. Palieku, kur esmu, jo nevēlos ieskriet kādam nemironim tieši rokās. Pēc brīža no durvju puses man tuvojas pussapuvis...buldogs. Esmu gan pārsteigta par nemiruša suņa parādīšanos, tomēr visas pazīmes liecina, ka tas gribētu no manis pamieloties, tāpēc cērtu tam pa galvu ar cirvi. Cirtiens gan sanāk neveikls - nošķeļu tam vien daļu purna. No brūces sūcas gaiši zaļganas gļotas, miesa šķīst viegli kā sviests. Ar nākamo cirtienu atšķeļu žokļus, palikusi tikai pati savienojuma vieta, kas joprojām vārstās, konvulsīvi raustās mēles sakne. Cērtu - šoreiz pāršķelts galvaskauss, kārtējā galvas šķēle nokrīt man pie kājām un skatienam atklājas bālgana, pulsējoša smadzeņu masa. Tomēr tas nenogalina jau mirušo dzīvnieku, tas turpina man tuvoties, ko pārtrauc pēdējais cirtiens, kas pārlauž viņa mugurkaulu. Tomēr tas nav viss, jo kā otrais pa durvīm ticis iekšā daudz aktīvāks, tomēr arī nemiris vācu aitu suns, kura lēcienu gan pārtraucu uzreiz, nocirsdama viņa galvu. Tad iedomājos, ka jādodas taču sameklēt Shaitael un viņas ģimene, ja nu viņi vēl nav evakuēti. Pa pagalma izeju pametu ēku un dodos dzīvo līķu apsēstajās pilsētas ielās. Pa ceļam redzu kā nemirušo pulks ir izrāvis kādai mātei bērnu no rokām un saplosa viņu dzīvu, noraujot ādu no viņa sejas, atlaužot viņa galvaskausu un gabaliem raujot ārā smadzenes, kamēr viņš kliedz agonijā un pēdējos sāpju viļņos.

Pamazām esmu nonākusi līdz Teikai pat iztiekot bez pārliekām sadursmēm ar līķiem. Ielas ir salīdzinoši tukšas un klusas. Pēkšņi redzu, ka man pretī gluži mierīgi nāk Shaitael. Uz manu jautājumu, kāpēc viņa staigā apkārt bez ieroča un vispār nav paslēpusies, viņa atbild, ka zinājusi, ka viss būs ok, vienkārši gribējusi mani sagaidīt. Kopā aizejam līdz viņas mājai, kur sapulcējusies visa viņas ģimene - visi ir drošībā, neviens nav ievainots. Shaitael aiziet parunāties ar savu māti un tikmēr pie manis pienāk viņas vectēvs, kas sākumā paziņo, ka esmu ķīniešu palaistuve, jo man mugurā ir zila zīda krekliņš ar izšūtām dzeltenām rozēm (???) un pēc tam iedod man albumu ar dabas attēliem un saka, lai skatos, cik patiesībā pasaule ir skaista. Tikmēr ir atnācis Mariuss, kurš ir iecelts par militārās antinemiroņu operācijas vadītāju, viņš ir ieradies, lai organizētu Shaitael ģimenes evakuāciju un vēlas, lai arī es slēpjos, tomēr es pieprasu, lai man ļautu piedalīties mošķu iznīcināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atļauj, ļauj man izvēlēties ieroci - izvēlos zobenu, lai arī būtu varējusi izvēlēties šaujamieroci - un tad dodas pārbaudīt kādu uzdevumu izpildi, lai pēc tam atgrieztos pēc manis.

***

Stāsts sākas kādā ģimenē, kuras galva ir lielas lopkautuves īpašnieks, viņa sieva - nervoza, sabiedrības uzmanības kāra sieviete, un abiem ir arī kādus divus gadus veca meitiņa, blondi sprogots eņģelītis. Tā kā mātei par ģimeni ir svarīgākas dažādas viesības, pie tam, bērns viņai uzdzenot migrēnas lēkmes, pilnas rūpes par meitiņu ir uzņēmies tēvs. Tiesa gan, tā kā viņš dienas pavada darbā, tiešā strādnieku tuvumā - tātad, lopkautuvē, tur nākas būt arī meitiņai, kas ir pavisam pieradusi pie lopu pirmsnāves kliedzieniem, pārgrieztām rīklēm, novilktām ādām, asinīm, utt.

Tad noticis lēciens laikā. Pilsētas mirušie augšāmcēlušies un aprij dzīvos. Pie lopkautuves āķiem piekārtie dzīvnieku kautķermeņi nevarīgi lokās un izdveš gārdzošas skaņas no pārgrieztajām rīklēm. Bet galvenā darbība risinās kautuves īpašnieka kabinetā - vienkāršā istabā ar baltām sienām un metāla mēbelēm. Viņš ir saposies kādām viesībām - mugurā smalka fraka. Bet velti... Kabinetā ielauzušies vairāki dzīvie miroņi, plosa vīrieti, kamēr viņš kliedz nāves šausmās, ar pārcilvēcisku spēku norauj viņam roku, atplēš krūškurvi... Bet to visu vēro viņa mazā, jaukā meitiņa - tēva asinis apšļāc viņas eņģeliskos vaidziņus un viņa līksmi smejas, sit plaukstiņas, kamēr viņas tēvs tiek aprīts dzīvs. Kādā mirklī viņai šķiet, ka viņa neredz notiekošo gana labi un tuvu, tāpēc viņa izrauj sev labo actiņu un, tai joprojām karājoties acs nervā, stiepj to tuvāk baismajai aina...

Stāvu zaļas pļavas malā. Tā ir tik plaša kā debesis, visapkārt tā vien. Dzīvi zaļi zāles stiebri viļņo vējā, kas rotaļīgi auļo pāri šim klajumam. Tomēr tā nav pļava - tā ir vesela jūra, kuru klāj viendabīgs ūdensaugu segums. Speru soli un ienirstu... Ūdens zaigo maigi zaļš, šķiet, ka tas izstaro pats savu gaismu, caur ūdensaugu slānim iespīd zeltaini saulesstaru kūļi. Straumes glāsta ādu kā zīds, par ieelpu nav jāuztraucas, jo elpoju zem ūdens tik pat brīvi kā gaisā. Nirstu arvien dziļāk un dziļāk, bet tad no kādas aizas man pretī sniedzas gigantisks, tumši violets astoņkājis. Iznirstu, apsēžos uz akmens, no kura sākumā ieniru un sodos par astoņkāji, kas grauj harmoniju šai skaistajā vietā.

***

Ar Shaitael dzīvojam komūnā, kur ir gan mūsu ģimenes, gan daži neitrālākie no tumšās ģimenītes, gan daudz nepazīstamu ļaužu. Tā kā esam vienīgās no šīs komūnas iemītniekiem, kas ģērbjas melnā un atļaujas retāk smaidīt, cilvēki no mums distancējas, pie tam, uzskata, ka nodarbojamies ar kaitniecību, lai arī patiesībā slepus darām lietas, kas viņus pasargā no ļaunākām sekām nākotnē. Tā kādu nakti mūs pieķer tajā, ka esam izsitušas kādai ēkai lielu stikla rūti un vietā ielikušas jaunu - mūs vaino demolēšanā, kaut arī bijām pamanījušas, ka logs ir ieplaisājis un nākamajā dienā, visticamāk, stikla lausku lietus nolītu pār bērnu rotaļlaukumu, kas ir tieši zem tā. Mūs sagūsta un ved uz kopienas apspriedi, pa ceļam kaut kāds pusaudzis smejas par mums un es viņam iesitu. Tad pienāk mana māte un saka, ka esot sarunājusi man operāciju, kurā man no smadzenēm izgriezīšot to apgabalu, kas liekot man ģērbties melnā, pēc tam es būšot pavisam normāla. Padzirdējušas to, nolemjam bēgt. Naktī tā arī izdarām, pamazām pārlavāmies pāri lielai pļavai un nonākam mežā, kurā jūtamies jau drošāk, tāpēc nedaudz atpūšamies, pirms doties tālāk. Nākamajā rītā nonākam pie klints, kurā rindā vien ir izcirstas daudzas alas - katra no tām ir vārti uz kādu dimensiju. Tomēr lielākā daļa no tām ir slēgtas, portāli atvērti tikai divās - viens no tiem ved uz mūsu pasaulei līdzīgu, pozitīvu dimensiju, otrs - uz pasauli, kas līdzinās Ellei. Uz labu laimi dodamies vienā no tām - esam izvēlējušās pareizo, nonākam jaukā, gaišā mežā. Pēc neilga laika mūsu ceļā parādās un par pavadoni grib pievienoties trollim līdzīgs radījums, kuram ļaujam mums sekot. Pēc kāda laika nonākam pie platas meža upes, kurai pāri ved tilts - trollis iet pirmais, bet pēkšņi viņu dzelmē cenšas ieraut upē mītoša kalmāru mātīte. Kaut kā mums izdodas viņu atbrīvot, par ko viņš solās būt mūžam pateicīgs. Pēc laiciņa esam nonākuši mežmalā - pie šosejas - izrādās, šai dimensijā mītiskais ir apvienots ar moderno. Dzirdam tuvojamies mašīnu, prātā ienāk doma, ka, iespējams, mūs vajā par nelegālu uzturēšanos svešā dimensijā, tāpēc bēgam pāri šosejai, pa taciņu mežā iekšā. No ceļa līkuma parādās ātri braucoša mašīna, vadītājs nenovalda stūri un ietriecas ceļmalas kokā. Noskrienam paskatīties, kas par lietu - atklājas, ka mašīnā sēž tēvs ar meitiņu, kas triecienā jau mirusi, bet vīrietis, kas vēl ir dzīvs, dod mums savu telefonu lūdz informēt viņa sievu. Izdarām to, gan ar smagu sirdi, jo tas nozīmē, ka arī mūs atradīs, bet tad trollis, kas pa to laiku ir nez kāpēc pārvērties cilvēkā, saka, lai mēs bēgam mežā, viņš palikšot pie mašīnas un, ja kāds interesēsies par mums, tad norādīs nepareizo virzienu.

Tā arī darām. Mežs ir pauguru un kalniņu pilns, tajā juceklīgi izkārtotas ar sfēriskiem akmeņiem bruģētas taciņas. Tuvojas vakars. Pamazām esam nonākušas pretējā meža malā, kas pie reizes ir pļava un krauja milzīgai klintij. Tur ir uzcelts senatnīs ciematiņš, kurā ieklīstam. Cilvēku maz. Kādā sētā stāv skaista meitene un dzied par vecu vīru, kas vēro saulrietu, zinādams, ka priekš viņa tas ir pēdējais. Starp mājām ir pāris ciema bodīšu, kāda večiņa plauktos kārto konservu un ievārījumu burkas. Aizejam līdz ciema malai, stāvam uz kraujas, vērojam skaisto ainavu, saulrieta starus pār nebeidzamu mežu masīvu un saprotam, ka gluži nejauši esam nonākuši pavisam citā, jau trešajā dimensijā. No mugurpuses ir pienācis kāds pusmūža vīrietis, kas mūs sveicina un laipni saka, ka droši vien neko par viņiem vēl nezinām - bet ar domu, ka zinām gan, tikai vēl neatceramies.

***

Melnā, greznā kleitā tērpta sēžu istabā, kurā viss ir sniegbalts - sienas, mēbeles, kamīns - tajā deg baltas liesmas, grīda... Logu nemaz nav. Istabā ienāk pusmūža vīrietis ar sievu, abi ir ģērbti kā uz viesībām - kungam melns uzvalks, dāmai melna vakarkleita. Viņi pienāk man klāt, skatienu tur pazemīgi nolaistu un nometas ceļos manā priekšā. Uzlieku katram no viņiem roku uz galvas - viņi pārgriež acis, sejas sastingst, savecē... No rīklēm un krūtīm sāk plūst asinis. Abi sabrūk man pie kājām. Vēroju viņu asinis krājamies tumšsarkanā paltī. Viņu dzīvības sula joprojām ir dzīva - sarkanas straumītes, it kā apveltītas ar savu domāšanu, pašas plūst uz priekšu pāri sniegbaltajai grīdai, savijas fraktālos rakstos, plūst augšup pa mēbelēm un sienām, kur izkārtojas asinsgleznā - manā priekšā paveras viesību aina. Viens mirklis, un tā atdzīvojas, un es sēžu vērodama asinīs gleznotu deju, slepenus pieskārienus, likumus, kas tiek pārkāpti, aizliegtas jūtas - viss man par godu...

Šis senāk atkārtojās daudzas reizes. Sēžu miglas apvītā, pelēcīgā pļavā. Krēslas stunda - nevar saprast, vai saullēkta sākums, vai brīdis pēc saulrieta. Visai patālu no manis - pussabrukusi klēts. Tai ir atvērta neliela lūka netālu no jumta čukura. Tajā redzu stāvam gara auguma tēlu, kas ietinies tumšpelēkā apmetnī. Seja nav redzama, zem kapuces - tumsa. Viņam balkus sēž neliela būtne ar ādu purva zāļu krāsā - kāds sīks dēmons. Melnais norāda uz mani ar kaulainu pirkstu un saka dēmonēnam - sargā viņu! Tad, lai arī šī klēts ir tālu, dēmons ar veiklu lēcienu piezemējas man līdzās. Redzēdams, ka viņa klātbūtne mani biedē, viņš atiež zobus izteiksmē, kas domāta kā laipns smaids.