sirdnA

Mums ir beigusies limonāde, teica lorda Glenervena rēgs, izbāzis galvu laukā no grāmatu plaukta. Tiesnesis uz vietas iekrita taisnīgā sašutumā, viņam likās, ka rēgu jau pirms mēneša bija izdevies izsvēpēt.

Šis Žjurkas gads uzklupa negaidīti. Par pirmo es uzzināju un biju lepns kā nezin kas, skatiet un apskaudiet, mans personīgais gads. Nākamo gaidīju ilgi un atspēries, un tad tas beidzot pienāca, jā, šitos priekus. Trešais Žurkas gads pienāca normālā tempā, bet tagadējais uzklupa pilnīgi negaidīti. Nekā ļauna nedomādams klimtu pa lielveikalu un acīs trāpījās raibo svētku objektu kaudze, tajos aizdomīgi dominēja žurka. Kāpēc, es aizdomājos savā prātā un piedzīvoju "ko, atkal?!" reakciju. Kaut kā nebiju paguvis noilgoties pēc personīgā gada un še tev, taisni pa saules pinumu. Nācija piedzīvo kārtējo šoku.

Aha, pirmais sniegs, reku viš ir. Labi, ka ir vēl lietas, kuras ir aukstas un riebīgas, ne tikai es.

Sen nekas nav piezīmēts aiz tā banālā iemesla, ka nekas tāds jau nenotiek. Un, ja arī notiktu, esmu cieši pārliecināts, ka jūs to zinātu divas līdz trīs reizes labāk par mani, pusgadu pirms manis un tas vispār vairs nevienu nekratītu.

Bet cilvēks, mani ieskaitot, ir sociāla būtne un tādai būtnei, mani ieskaitot, ir ik pa laikam jāizplata kaut kādi pīkstieni un jāizdara kaut kādas kustības, lai sociums neizdomātu, ka šī persona, mani ieskaitot, ir pagalam, un kā būtu, ka mēs tagad savāktu viņas sērkociņu kastīšu kolekciju? Lūk, lai jums neienāktu prātā šāda aplama ideja, es, lai gan būdams tukšs no jebkā, kas varētu būt doma, notikums vai šitā, kā viņu, emocija, uzskatu par savu pienākumu bilst dažus vārdus.
( ... tālāk ... )
Un kā jums iet?

Pa gadskārtu jānīcnāca, pa gadskārtu es arī.

Pļek.

Tas bija mans ieraksts cibā.

Augstcienībā

Sirdna.

Man ir nemaldīga nojausma, ka kādas no šī dēku pilnā vakara dalībniecēm varētu šilierēties pa Cibu un attiecīgi, mani gaida negaidot mugurā iesprausts saindēts svečturis, bet esmu jau savu nodzīvojis, turpmākai dzīvei jēgu neredzu, attiecīgi, varu teikt, kas nāk prātā.

Tā. Lai top zināms visās zemēs un internetos, sludiniet pilsētu laukumos, uzgavilējiet un uz brīdi aizmirstiet jel par to nabagu vannā. Jo es biju uz kolosālu kultūras notikumu, esmu piebāzts ar iespaidiem un tos visus jums pastāstīšu, nenieka neslēpjot. Varbūt drusku juceklīgi, bet tas no liela satraukuma.

Es biju uz latviešu sieviešu stendapu. ( ... tālāk ... )
Es vēl labprāt aiziešu uz tādu vai līdzīgu pasākumu, man patiesībā tīri labi patika.

Neredzamās un Aizdomīgās impērijas kancelejai.

Aģenta "Andris" neticamās dēkas uz impērijas pārvaldītās planētas SkribleFļūt17, ko vietējās ciltis sauc par Zemi.

Atskaite.

2019.gada pirmais mēnesis.

17 reizes esmu pamodies ar jautājumu - kālabad?!
9 reizes esmu pamodies ar jautājumu - kālabad es pamodos brīvdienā sešos no rīta?!
1 reizi es nepamodos, tā bija laba diena.
1 reizi ir tuvojies pavasaris.
8 reizes ir ēsti cepti kartupeļi.
3 reizes baroju kaķi ar baldriāniem.
1 reizi ir apmeklēta ārzeme, kur man izdevās pavadīt zem klajas debess až 2 minūtes.
1 reizi ir redzēts gandrīz erotisks sapnis, kurā man spoži izdevās saglabāt morālo šķīstību un noturēties pretī kārdinājumam.
20 reizes esmu pārtinis atmiņā gandrīz erotisko sapni. Sasodīts.
301 reizi esmu pārdomājis, kāda suņa pēc es turējos pretī kārdinājumam?
1 reizi ir pagaršots biešu alus ar burkāniem.
1 reizi ir piemeklējusi pastardienas līmeņa caureja pēc biešu alus ar burkāniem pagaršošanas.
4 reizes esmu atturējies no kašķa internetā.
3 reizes neesmu atturējies no kašķa internetā.
1 reizi esmu bijis satriekts par cilvēku stulbumu internetā.
23 reizes esmu bijis satriekts par personīgo stulbumu.
1 reizi (bet tas jau bija sen) esmu aizmirsis, ko es īsti daru uz planētas SkribleFļūt17, ko vietējās ciltis sauc par Zemi?

Augstcienībā zīmējoties
aģents "Andris".

Gada pirmajam ierakstam esot jābūt par naudu, tā man ziņo avoti. Tad mani piemeklēs čikinieks, kurš visus šos gadus nav ticis man klāt, jo es nerakstu par naudu. Labi.

Par naudu! /paceļ glāzi ar noslēpumainu šķidrumu/

Tagad, kad tas ir nodarīts, varētu pieķerties pie jaungada apņemšanām. Lasu, ka cilvēki apņemas gadā noskriet vienu, divus un vairāk tūkstošus kilometru. Man patīk. Konkrēti, izmērāmi, skaidri. Tad nu es apņemos noskriet tūkstoti kilometru, mhm. Nu, vai pusotru tūkstoti, kāpēc gan ne. 1000 jūdzes, lūk. Būšu tāds neparasts zellis, 1000 jūdzes, ha.

Jauki. Vēl es apņemšos noliesēt par, sacīsim, 40 kilogramiem. Vai 50, varu atļauties. Nē, paga, būsim reāli...42 kilogrami, jap, šitas būs īstais skaitlis, man patīk. Atbilde uz visu.

Tā, kas vēl mūs atšķir no dzīvniekiem mežā? Aha, cukurs. Vairs nekāda cukura, nekādu saldumu, 0 gramu. Super, tā arī darīšu, tas ir, nedarīšu.

Un beigās, kā man diktē Vinnijs Pūks (kurš kopš manas bērnības ir kļuvis dikti pārgudrs un vispār, nepatīkams), es darīšu visu, ko vēlos.

Ticamākais, ka neskriešu, resnēšu un štopēšu šokolādi sejā.

Tātad, par naudu! /noliek tukšo glāzi/

Jums visiem būs ļoti patīkami uzzināt, ka šai vīkendā es teicami izgulējos.

Poll #21262
Open to: All, results viewable to: All

Kopš ieeja Cibā saistīta ar mežonīgu cīņu, arī es te esmu novītis un zudis. Bet nu jāatzīmējas jau ir, kas neatzīmējas, tas nav dzīvojis.

Kāpēc ar visu slimo, bet ar vēzi cīnās?

Sensenos laikos, man liekas, kaut kad augusta beigās, kāds mēreni barots vīrietis pašos spēka gados aizsāka stāstu, kuram īsti nezināja beigas. Starp citu, ne pati saprātīgākā pieeja, bet kas tad to varēja zināt. Nu lūk, un tagad stāstam ir pienācis gals un piektā, pēdējā daļa (iepriekšējās tepat pie iepriekšpostiem mētājas).

----------------------------------------------------
Raziēls no savas puses izstaroja sērīgu pārmetumu un rāmu, klusinātu gaismu, kura piepildīja pagalmu, izvairīdamās tikai no melnā mošķa ar divriteni.

“Georg, Georg,” viņš šūpoja galvu, “krietnākais no bruņiniekiem, līdz kam tu esi nonācis, ko? Tie taču ir tīri fūzeļi, ko tu tur streb.” Erceņģelis pamāja ar roku un duļķainais šķidrums Jurčika pudelē ieguva melnās tējas krāsu. Jurčiks ierāva malku un atzinīgi nokrekstējās.

“Gods godam, no konjaka tu šo to saproti, mhm,” viņš iedzēra vēl. “Bet zobenu atdot nevaru, vot, nevaru i viss!”
( ... tālāk ... )
Paldies!

Sāga par Lietavām turpinās, šī ir ceturtā daļa. Būs vēl piektā, ar to gan vajadzētu pietikt.

Tad lūk. Nupat izrādījās, ka Lietavu mājās mūs tur kāds viltīgi sapiņķerēts mezgls un māju saimnieks padodas.
( ... tālāk ... )
Uf, piekusu :) Nu, tad ar nākamo reizi pabeigšu, jā, tā vajadzētu sanākt.

Nekas ērtāks par lasīšanu atpakaļgaitā nav izgudrots, tāpēc ziniet visi, ka šī ir jau trešā daļa no pastāsta, kuru es aizsāku savos iepriekšējos ierakstos. Meklējiet un jums taps dots, vai kaut kā tamlīdzīgi. Man liekas, ka ar ceturto piegājienu es to gabalu piebeigšu, nu, ar piekto noteikti. Daudz jau arī nevar rakstīt, kurš tad tādu lērumu vienā piesēdienā var izlasīt?

Nu lūk, stāsta varonis, kuru es bez liekas kautrības saucu par sevi, nupat lielā panikā ieskrēja mājā, kur viņa sirdsdraudzene neko nenojauš un patērē ābolus un literatūru. Turpinājums no pagājušās reizes, tātad.
---------------------- ( ... tālāk ... )

Nez, kāpēc 95% no okeānu plastmasas nāk no Āzijas un Āfrikas, bet beziepakojumu veikals Burka ir Rīgā?

https://science.howstuffworks.com/environmental/earth/oceanography/10-rivers-contribute-95-percent-plastic-oceans.htm

Neesmu no tiem, kuri mēdz pabeigt iesākto, bet kāpēc gan nepavilkt kaķi aiz astes vēl kādu kilometru. Tas ir, es iepriekšējā ierakstā iesāku tādu kā stāstu, pametu un tagad atkal turpinu. Ja nu kas, tad jāsāk lasīt no vakardienas, tas noteikti ir ērti un sakarīgi.

Un tātad.

( ... tālāk ... )
OK, pietiks kādam laikam

Hm, nav nekā tāda sakāma, bet ir mistiska pienākuma izjūta, ka tagad ir īstais brīdis izpausties, logoreja, zinātniski izsakoties. Es to norakstīšu uz pilnmēnesi un retrogrādu Sauli trešajā mājā, un bliezīšu, kas nāk prātā.

Lūk. Tātad, ja vēlamies aprakstīt pēdas, kuras smiltīs pie Lietavu mājas bija atstājis vientuļais velosipēdists, mums būs jāpieķeras pie mātes gūgles krūts un jāiesūc ziņas par atšķirību starp govs un zirga kāju (pēdu? ķepu?) nospiedumiem. Bez tādām ziņām nekas nesanāks, jo pēdu nospiedumi pavisam noteikti neizskatījās pēc normāla zābaka sekām.

Lietavu mājas mums vasarās izīrēja Jurčiks, kurš pirms tam tās bija vasarās izīrējis maniem vecākiem, un, man ir aizdomas, arī vecvecākiem. Jurčikam, pēc sejas spriežot, bija miljons gadu un neviena paša zoba, bet tas netraucēja viņam aprīt jebko, ko mēs nepaguvām noslēpt un reizi mēnesī lēkšot uz 7 kilometrus attālo veikalu iegādāties maisu ar brētliņu konserviem. Jurčikam no ārpasaules vajadzēja tikai brētliņu konservus, visu pārējo viņš nospēra mums, vai arī tas viņam auga tīrumā, tecēja no kandžas aparāta un murmulēja televizorā. Viņš pa vasarām mitinājās labiekārtotā šķūnī, bet mums izsniedza savu vienistabas būdu, kuras galvenā vērtība bija tieša izeja uz praktiski personīgo ezeru un kapa klusums visapkārt.

Nujā un vienā nešpetni agrā rītā, kad saule it kā jau spoži spīdēja, bet pulkstenis bija labi, ja pieci, kapa klusumu pārtrauca bleķa čīkstēšana. Pusmiegā es nospriedu, ka Jurčiks mēģina nospert mūsu mašīnai riteni un slāju viņam pastāstīt, ka tā nav labi, bet izrādījās, ka pa meža ceļu gar māju klibo kāds kungs garā melnā mētelī un apšmulētā hūtē, un stumj neganti čīkstošu velosipēdu.

Cik zināju, meža ceļš aiz Jurčika mājas drīz izčākstēja sūnās, bet vai nu mazums, kādi sēņotāji mums te var brist...noskatījos, kā kunga hūte aizķeras aiz ābeles zara, Jurčikam viena tāda aug pašā ceļa malā. Kāds tur ceļš, divas takas patiesībā...bet nu ābele tur bija un kungs, rīta klusumā nolamājies, pacēla hūti, uzstūķēja to galvā, nīgri pašķielēja uz manu pusi un kliboja tālāk, kaucinādams nelaimīgo velosipēdu.

Pasaule ir āžu pilna, es filozofiski teicu pats sev, nožāvājos un mēģināju atgriezties miega siltajos viļņos. Bet līdz gultai netiku, jo manas bremzētās smadzenes beidzot apstrādāja visu pieejamo informāciju un noveda līdz apziņai dažas detaļas, no kurām man miegs pazuda un tā īsti vēl nav atgriezies. Ābeles zars?

Es aizsoļoju līdz ābelei, kuras zarā pirms dažām minūtēm bija aizķērusies gājēja cepure. Viss pareizi. Mierīgajā rīta gaisā zars nekustīgi stāvēja kā jau parasti. Kādus trīsarpus metrus virs zemes. Bija ļoti kluss un arī velosipēda čīkstēšana bija pēkšņi izzudusi. Bet pēdas - pēdas bija tepat vien, skaidri redzamas uz ceļa. Tur bija tāda zemāka vieta, kurā vēl no aizvakardienas lietus bija palicis mitrums, un pa to vijās velosipēda dubultā sliede un, jā, pēdu nospiedumi, kurus es dabūju meklēt gūglē. Diemžēl, atradu.

Mhm, un tagad es pārstāšu rakstīt, jo man vēl pa nakti gribēsies gulēt, bet es jau tagad esmu izdomājis pārīti diezgan nemīlīgu turpinājumu, no kuriem man tagad jātiek vaļā, savādāk ir pavisam neomulīgi. Lūk, tas viss ir no pilnmēness un retrogrādas Saules trešajā mājā!

Vakar samarinēju puslitra burku ar palodzes halapenjo ražu, tagad burkā vēl drusku palicis. Halapenjo ir viena no tām lietām, ko var likt visur klāt. Var pankūkās, var kafijā (true story). Varēja gan vēl ļaut tiem pipariem drusku vairāk nogatavoties, bet man bija noskaņojums un etiķa pudele, un, ja cilvēkam ir noskaņojums un etiķa pudele, tad viņam ir jāmarinē pa labi un pa kreisi, citas izejas nav.

Skāde, ka skorpioni nedabūs nobriest, vasara beidzas.

Nu, ko, Dziesmu svētki beigušies, lai dzīvo Dziesmu svētki.

Bet man atkal ir sūdzības par organismu. Tas mērkaķis vakarā negrib aizmigt neparko, beidzot kādos divos naktī zaudē samaņu, kuru atgūst piecos ar kategorisku kuņģa paziņojumu, ka viņš grib ēst. Tagad.

Iesviedu kuņģim sejā banānu un glāzi piena, šis aizrijās un man izdevās vēl kādu stundu nosnausties.

Es esmu šokā, manas vecuma plankumiem klātās rokas trīc un pilina korvalolu garām cukura karotei.

Iedomājieties, cilvēki ir skatījušies padomju propagandas raidījumu "Vremja" un uzskatījuši to par ziņām un ir ņēmuši par pilnu.

Mana pasaules aina sabruka, viss, es vairs nezinu, ne rīta ne vakara, es mēģinu aizpīpēt cigaretes filtru un saku kaķim - labs sunītis!