sirdnA

Trešā no astoņām Hērakla vaimanām ir par to, kā viss paiet un sabojājas.

Nopirku jaunu pannu, pāris reizes jau palietoju. Es viņu cītīgi mazgāju un slauku pēc lietošanas, lai man ir smuka panna. Nevis kā tās apskretušās un apdegušās šausmas, kas ir mana vecā panna, kura kā mēms pārmetums skatās uz to, kā es čubinos ar jauno un pannas balsī kliedz - a es?! A mani?!

A ko es? Kad vecā panna bija jauna, es arī to slaucīju un pucēju. Līdz pilnīgi nemanot te piepeši tā izrādījās apaugusi ar apogļojušamos nezin ko, nenomazgājama, nenoberžama un baisa kā bārenītes tikums.

Nu i jods ar viņu. Es parādīju jaunajai pannai viņas nākotni pēc kādiem trim mēnešiem, lai zina, ar ko rēķināties un vecā ir izpildījusi savu pēdējo funkciju.

Mana otrā no astoņām vaimanām raksta pati sevi - nolādētais fuckin sniegs, ellē ar sniegu, nemīlu neko kas no sniega un ar sniegu, un sniegam un visus citus locījumus.

Jaungada apņemšanās jāpilda vismaz nedēļu, tāpēc novaimanāšos pirmo no sev apsolītajām astoņām vaimanām.

Darbs, kurš man dod maizes riecientiņu un drēbes, ar ko kailumu piesegt, ielauzies manā zemapziņā. Jau otro nakti nodarbojos ar datu transformācijām un nekas man nesanāk un pamostos nejauks un eksistenci nemīlošs.

Mīļais Salatēti, atnes man Ziemassvētkos 2 miljonus eiro, lai es varētu vairs nekad nestrādāt. Nu, vai vismaz vienu. Es sarēķināju, man pietiks.

Iepriekšējā dzīves gada laikā esmu ģenerējis 7 ierakstus. Apņemos nākamajā saražot vismaz astoņus.

Daudz laimes manā dzimšanas dienā ;)

Rudenis uznācis. Paiet kārtējā nedēļa, kaujoties ar kaķi un skaidrojot, ka nē, klēpī neņemšu. Bet tagad spīd saule un zvērs ķer pēdējos starus, mēģina sakrāt siltumu līdz nākamgada aprīlim, kad būs nākamā saule.

Hme. Ja es nebūtu tik tukls un slinks, tad šādos saulainos rītos es labprāt klanītos Saulei un trejas reizes skaņi gavilētu pateicības par to, ka mani bērni vairs neiet skolā. Darīšu to cieši virtuāli, Saule mani sapratīs, a par jums pārējiem man maza bēda.

Šis viss (plašs vēziens ar roku, domājot, ka tādā veidā būs saprotams, ka runāju par savu pagātni, nākotni un tagadni, un visu, ko esmu izdomājis un iedomājies, un darījis, un visas tās muļķīgās skrandas, no kurām ir salipināta ilūzija par personu) mani ļoti nogurdina un ir apnicis.

Bveh.

Ieskaitot pirmdienu un pavasari. Pavasaris ir gada pirmdiena.

Gan jau. Aizrāpot no gultas līdz galdam, iestrēbt kafiju. Mēģināt atcerēties visu, ko apsolīju piektdien. Dzīve turpinās.

Pirms Cibas bija Alberts, tā es atcerējos.

Spožā saule neglaimojoši apspīd manus dienvidu puses logus. Tagad jāciešas līdz kādam aprīlim, kad saplauks koku lapas un logi neizskatīsies tik tīri, kā tagad.

Klusais cerību laiks.

Cerība numur viens ir par to, ka solītais ūbermegasniegs ies secen. Man tas absolūti nav vajadzīgs, krakšķoši jumti ir kaifs zem vidējā, labprāt iztikšu bez.

Cerība numur divi bija par to, ka kovīdija prieki šogad beigsies. OKēj, tā pagaidām vēl turas ar mazo pirkstiņu pie kraujas malas un vāri spiedz, ka re, pagājušā vasarā viss nogāja pa nullēm, tad jau atkal būs labi, neskatoties uz nevakcinēšanos. Vai arī, viņa pīkst, slīdēdama uz bezdibeņa pusi, tūlītās eņgeļi pār Latviju izkaisīs vakcīnu kalnus, ielās un tīrumos iznāks ārsti, medmāsas, veterināri un zootehniķi un sapotēs mūs visus trīs fantastiskās dienās.

Jap, tāda jokdare ir šī mana cerība numur divi.

Cerība numur trīs ir par to, ka sliktāk jau nebūs.

nja.

Turies, Snorke!

Poll #21399 Anozer jear
Open to: All, results viewable to: All

Nu tad, ko tad

Tecinādams sviedrus pa visām ķermeņa atverēm, Tiesnesis iebrida mājās un priekšnama pustumsā paklupa pret turpat vien dusošo Vampīru.

Štrunts ar avīzi, nolēma likuma kalps, kurš sajutās gana apskaities arī bez jaunākajām ziņām par Maijpuķīšu ielejas administrācijas izdarībām. Kā atriebīgs atriebības eņģelis viņš spērās uz kabinetu un notēmēja sviedros izmirkušo pirkstu pret lorda Glenervena rēgu, kurš šūpojās zirnekļa tīklā starp konversācijas vārdnīcas sējumiem.

Cumulonimbus, Altostratus, Cirrocumulus! Tiesnesis brēca. Cirrostratogenitus!

Vai bez šī visa nevarētu iztikt? jautāja Lorda Glenervena rēgs, kopumā ļoti miermīlīga ektoplazmas eksistences forma.

Kreisais V. nerealizēja neko (viņš vispār nebija cieši stiprs realizācijās) un Tiesnesis, tīkami saldēdams urīnpūsli pret kabatā iestūķēto ledusauksto pudeli, devās mājās. Viņa plānos (un savus plānus Tiesnesis realizēja gan, par ko Kreisais V. viņu necieta visvairāk) bija palasīt avīzi, apskaisties vēl vairāk un tad ar kārtīgu entuziasmu uzsākt lorda Glenervena rēga pilnīga un galīga eksorcisma procedūru.

Limonādi, žurku indi un Ielejas Taurētāju, un kusties! Tiesnesis pikti uzšņāca pārdevējam Kreisajam V., kurš, diemžēl, pazina Tiesnesi un Tiesnesis, diemžēl, pazina viņu. Savstarpējā pazīšanās nevienu no viņiem nepadarīja par laimīgāku un krietnāku cilvēku un neizskatījās, ka šodiena beidzot vienos viņu sirdis kopējā dziesmā.

No otras puses, pazīšanās ar Tiesnesi nedarīja laimīgu nevienu. Vampīra emocijas, kā jau mistiskam briesmonim pieklājas, bija ārpus cilvēkiem saprotama spektra, bet Ērglis bija tik truls, ka Tiesnesim pirms gadiem desmit apnika viņu zākāt, un tā abi kļuva par, teiksim tā, draugiem. Citu draugu viņam nebija un, ja Kreisais V. realizēs savu plānu pievienot limonādei šķipsniņu žurku indes, tad nebūs nekad.

Priekšnama puskrēslā Tiesnesis iestūma kājas divās aptuveni līdzīgās kurpēs, izraustīja daudzos aizbīdņus un, samiedzis acis, izkāpa skarbajā saules gaismā. Kurpes izrādījās no dažādiem pāriem, bet no diezgan laba gada, principā turējās kopā un Tiesnesis apsveica sevi ar veiksmīgo izvēli. Amata tērps tāpat bija tik garš, ka neviens neredzēja, kādā stāvoklī ir tupeles, un, kā viņš mēdza filozofiski teikt, piespriezdams bērnudārzniekiem desmit gadus nešpetnā režīma kolonijās par pusdienlaika negulēšanu, likumam jābūt smukam tikai no ārpuses.

Pašam Tiesnesim likās, ka viņš izskatās labi un zina likumus. Deguns tomēr atradās zem acīm un bija aptuveni sejas centrā un tas ir daudz vairāk nekā daži labi (Vampīrs) var par sevi teikt. Un Tiesnesis zināja, ka likumos ir panti, ha, un tā ir ļoti iekšēja informācija.

Tiesnesis klumpačoja uz veikalu, baudīdams netaisnīgi aplaupīta sabiedrības pīlāra pašcieņas un pašapbrīnas pilno aizkaitinājumu.

Bija laiki, kad Tiesnesis būtu mēģinājis pamodināt Vampīru ar dažāda skarbuma pakāpes metodēm. Bet aizmigušā stāvoklī Vampīrs bija imūns pret visu, ko Providence vai saērcināti Tiesneši varētu pret viņu raidīt, tāpēc Tiesnesis nolēma lieki netērēt enerģiju, tā viņam bija vajadzīga lorda Glenervena rēga izdabūšanai laukā no mājas. Viņš paķēra Vampīru aiz rokas un pavilka kādu metru nost no kurpju kaudzes.

Pati par sevi Vampīra gulēšana vecu tupeļu kaudzē nebija liels pārsteigums. Vampīra gulēšanas paradumi varēja pat lorda Glenervena rēgam likt mulsi krekstēt, skatīties kaut kur prom un mainīt sarunas tematu uz opija ražas prognozēm. Zināšanai, rēgs mēdza atdusēties sava bijušā ķermeņa fragmentos.

Bet dzīve bez gāzēta cukurūdens nav dzīve, tā ir nožēlojama eksistences imitācijas parodija, tāpēc Tiesnesis nolādēja lorda Glenervena rēgu un vilkās uz priekšnamu pēc kurpēm. Priekšnamā uz kurpju kaudzes gulēja Vampīrs.

Limonādes trūkums karstajā vasaras laikā radīja loģistikas problēmas. Tiesneša vienīgais apģērbs bija teicams, biezs un praktiski nenovalkājams amata tērps, lielisks visos gadalaikos, izņemot vasaru. Vilkties uz veikalu un nosvīst kā purva cūkai vai iztikt bez limonādes?