sirdnA

Trešā no astoņām Hērakla vaimanām ir par to, kā viss paiet un sabojājas.

Nopirku jaunu pannu, pāris reizes jau palietoju. Es viņu cītīgi mazgāju un slauku pēc lietošanas, lai man ir smuka panna. Nevis kā tās apskretušās un apdegušās šausmas, kas ir mana vecā panna, kura kā mēms pārmetums skatās uz to, kā es čubinos ar jauno un pannas balsī kliedz - a es?! A mani?!

A ko es? Kad vecā panna bija jauna, es arī to slaucīju un pucēju. Līdz pilnīgi nemanot te piepeši tā izrādījās apaugusi ar apogļojušamos nezin ko, nenomazgājama, nenoberžama un baisa kā bārenītes tikums.

Nu i jods ar viņu. Es parādīju jaunajai pannai viņas nākotni pēc kādiem trim mēnešiem, lai zina, ar ko rēķināties un vecā ir izpildījusi savu pēdējo funkciju.