sirdnA

Ceturtā no astoņām vaimanām būs priecīga, jo lielais darbs jau pusē.

Acīs iekrita pastmarka no visai savādas teritorijas - Freie Stadt Danzig. Abet protams, es atcerējos, bija tāda Danciga, iesprausta Polijai acī. Vai arī norauta no Vācijas, jo karot ir brīv tikai uzvarētājiem. Kas arī bija praktiski visas manas zināšanas par Dancigas brīvpilsētas spožumu un postu.

Aha, un uz tās pastmarkas bija tāds smalks zīmogs uzsists, raugi, jautrajos divdesmitajos tai apkaimē plauka tāda inflācija, ka nenopriecāties, to es arī atminējos. Markas nomināls bija 10 000 markas, mhm, bet progress bija paņēmis savu un uzsistais zīmogs vēstīja "3 millionen". Bija arī markas ar 10 un 100 millioneniem virsū, pa smalko.

Un tā es paliku, prātodams par Dancigas miestiņu un vai man patiktu dzīvot pasaulē, kur ļaudis nepagūst pietiekami ātri laizīt markas, lai tās nepaceltos cenā par dažiem tūkstošiem, kamēr jamie uzdzer ūdeni.