sirdnA

Neesmu no tiem, kuri mēdz pabeigt iesākto, bet kāpēc gan nepavilkt kaķi aiz astes vēl kādu kilometru. Tas ir, es iepriekšējā ierakstā iesāku tādu kā stāstu, pametu un tagad atkal turpinu. Ja nu kas, tad jāsāk lasīt no vakardienas, tas noteikti ir ērti un sakarīgi.

Un tātad.



Teikšu godīgi, pirmajā brīdī es sajutos galīgi neomulīgi, arī otrajā diez kas nemainījās. Bet pēc tam es paskatījos uz bālo un saspringušo sevi no malas un apjautājos - tu to nopietni? Mīļais cilvēk, tev ir miega traucējumi un viss. Rēgojās! Jā, bet pēdas? Šis man kādu brīdi nelika mieru, bet tad es atvieglots iedomājos, ka riteņu pēdas tur varēja būt jau sen, no kāda pavisam parasta riteņotāja un tās dīvainās, nu, tās atstāja kaut kādi meža lopi, ļepatodami savās darīšanās. Skraida krustu šķērsu, sapēdo visādas dīvainas lietas, un pilsētnieki pēc tam izdomā sazin ko. Jap, tā tas ir!

Šī doma kopā ar saulē vizošo ezeru aiz loga un vecās mājas pierastajām smaržām mani nomierināja pavisam un es jau labākā noskaņojumā pieķēros pie brokastu gatavošanas mums ar A.

A nav A un pat ne B, bet viņa man ļoti skaidri lika saprast, ka, ja es pieminēšu viņas vārdu šo notikumu sakarā, viņa man izraus apakšžokli. A ir harmoniska un garīga būtne, tā viņa apgalvo, tīdama tumšo matu šķipsnu ap pirkstu un plikšķinādama zilās acis burvīgi harmoniskā un garīgā veidā.

Bet viņas zināšanas par apakšžokļu izraušanas metodēm un sekām man liekas pārāk labas, tāpēc lai A paliek A un pilda savu rīta Saules sveikšanas rituālu, kamēr es griežu tomātus. Saule jau stundas četras, kā bija uzlēkusi, bet es atturējos no komentāriem. Spīdeklis ne to vien ir pārcietis, un ne jau ar Sauli man pēc tam būs jādzīvo.

Brokastis, kafija un A čalošana par dienas plāniem pilnībā izgaiņāja rīta rēga atstāto nervozo stingumu kaulos, nudien, kādas blēņas. Nopeldējāmies, kāpām mašīnā un laidām tūrē pa apkārtnes ievērojamākiem dzīvās un nedzīvās dabas objektiem. Braucot laukā no pagalma vēl paguvām pamāt Jurčikam, kurš nupat bija izlīdis no škūņa un savā nodabā kasījās.

Tūri pabeidzām tuvējā pilsētelē, kur es ar iepirkumu sarakstu devos uz pārtikas veikalu, bet A iebruka vietējā grāmatu veikalā sapirkties garīgo barību.

Jau pievakarē ielīgojām atpakaļ Lietavu pagalmā. A izskrēja cauri ābeļdārzam, salasīja ābolu klēpi no zemes un tad kopā ar visām grāmatām un āboliem iekārtojās gultā. Es krāmēju proviantu pa virtuves plauktiem un klausījos Jurčiku, kurš plānoja izlikt tīklus ezerā, vai es varētu palīdzēt? Es varēju.

Airējos pa ezeru, kamēr Jurčiks krāmējās ar tīkliem, un baudīju vieglo dienas nogurumu, vakara mieru, ūdens šļakstus un Jurčika leģendas par fantastiskajām zivīm, kuras viņš no šitā paša ezera esot cēlis ārā burtiski ar salocītu lāpāmadatu. Viņa zivis ar katru gadu kļuva varenākas, bet tā ir jābūt, leģendas arī ir dzīvas, tām ir jāaug.

Pa dienu pūta mērens vējš, bet uz vakaru tas atkal bija pierimis. Izlikuši tīklus, mēs abi ar Jurčiku rāmajā krēslā kāpām augšā uz Lietavu mājām. Bijām jau gandrīz klāt, kad atkal atskanēja tā pati griezīgā metāla čīkstoņa, kura mani šorīt uzrāva no miega.

Visas iespējamās spalvas man izslējās pilnīgi taisnas un elpa pazuda kaut kur divus metrus zem zemes, jo pagalma vidū stāvēja milzīgs, melns stāvs, pieķēries pie sarūsējušā velosipēda. Gigants stāvēja uz vietas un grozīja galvu, kā kaut ko meklēdams vakara pustumsā, bet ritmiskā čīkstoņa turpinājās. Ar pūlēm es pārbīdīju acis uz velosipēdu, no kura plūda skaņas. Izskatījās, ka troksni rada nevis pats velosipēds, bet neliela soma, kura bija piekārta pie stūres. Tā grozījās un purinājās, dūca un zumēja, un ik pa brīdim raidīja apkārtnē aizsmakušus metāliskus ķērcienus.

Un apkārtne tai atbildēja.

Nolādēts, apkārtne atbildēja. Katru reizi, kad vakaru pārplēsa kārtējais kauciens, uz Lietavu mājas sienas, Jurčika škūņa un pat uz sētā augošās liepas kaut kas iespīdējās bāli zilā gaismā. Kaut kādi punkti. Zīmes? Simboli? Ar katru sarūsējuša metāla spiedzienu tie kļuva spožāki, un es redzēju, ka nu jau visa mājas siena ir noklāta ar blāvi ziliem rakstiem, kuri sāka apspīdēt milzīgo melno stāvu. Vakara viesis turpināja stāvēt pagalma vidū un grozīt galvu, it kā kaut ko meklēdams, bet nespēdams saskatīt.

Pēdējās pāris minūtēs biju atmetis elpošanu kā bīstamu nodarbi, kura var pievērst gigantu uzmanību, un tas sāka atstāt uz mani zināmu iespaidu, galvā satumsa un kājas sāka ļodzīties. Es droši vien tā arī bez elpas tur būtu nokritis, ja tumšais vīrs turpinātu savu koncertu vēl kādu brīdi. Par laimi, šim vakaram likās pietiekami trokšņots, viņš kaut ko norūca, iesita ar dūri pa somu un tā apklusa. Gigants lēni pagriezās un aizslāja ar savu riteni pa meža ceļu, un vakars pēkšņi man uzklupa ar savu parastību. Sāka sisināt parasti sienāži, debesīs sāka spīdēt parastas zvaigznes un Lietavu mājas sienas atkal bija parastas, bez neviena spīdoša raksta.

“Jurčik?” es nočukstēju. Pagriezu acis pa labi, kur vajadzēja būt māju saimniekam, bet tur Jurčiku pārstāvēja tikai viņa neizdzēšamais fosilo sviedru aromāts. Tas vēl trūka...bet nē, attālāk augošs kadiķis izdvesa tādu kā smilkstienu un no tā izlīda ārā pats Jurčiks mīnus viņa parastā pašapzinība.

“Kas tas bija?” es sēcu.

Likās, ka Jurčiks kopā ar pašapzinību būs zaudējis arī runas dāvanas, viņš labu brīdi stīvi blenza manā virzienā. Bet tad skaņa atgriezās, lai arī ne tāda, kādu biju iedomājies.

“Ej gulēt,” viņš teica. Vecais jokdaris.

“Jucis esi? Pats ej gulēt!” es sēcu viņam pretī, mute bija pilnīgi sausa. “Mēs tinamies!”

“Nē!” Jurčiks teica un šoreiz skatījās tieši uz mani. “No mājas prom iet nedrīkst! Ne tagad. Rīt varēs.”

Večuks runāja neparasti pārliecināti un likās, vismaz kaut ko saprata no notiekošā. Nu, labi, vismaz kāds kaut ko saprot, tas kaut kā nomierināja un manas spalvas lēnām sāka nolaisties guļus stāvoklī.

Šai brīdī es atcerējos par A un uz vēl arvien ļodzīgām kājām metos uz Lietavu mājas durvīm.

Varbūt arī šis ir sapnis? Tā man ienāca prātā, kad skatījos uz A, kura visdziļākajā mierā sēdēja gultā starp āboliem un grāmatām un studēja kaut ko par persiešu dzeju.

“Ā, čau,” viņa teica un pastiepa man bļodu ar ābolu serdēm. “Izmet šitās laukā, lūdzu”.

OK, pietiks kādam laikam