sirdnA

Gada pirmajam ierakstam esot jābūt par naudu, tā man ziņo avoti. Tad mani piemeklēs čikinieks, kurš visus šos gadus nav ticis man klāt, jo es nerakstu par naudu. Labi.

Par naudu! /paceļ glāzi ar noslēpumainu šķidrumu/

Tagad, kad tas ir nodarīts, varētu pieķerties pie jaungada apņemšanām. Lasu, ka cilvēki apņemas gadā noskriet vienu, divus un vairāk tūkstošus kilometru. Man patīk. Konkrēti, izmērāmi, skaidri. Tad nu es apņemos noskriet tūkstoti kilometru, mhm. Nu, vai pusotru tūkstoti, kāpēc gan ne. 1000 jūdzes, lūk. Būšu tāds neparasts zellis, 1000 jūdzes, ha.

Jauki. Vēl es apņemšos noliesēt par, sacīsim, 40 kilogramiem. Vai 50, varu atļauties. Nē, paga, būsim reāli...42 kilogrami, jap, šitas būs īstais skaitlis, man patīk. Atbilde uz visu.

Tā, kas vēl mūs atšķir no dzīvniekiem mežā? Aha, cukurs. Vairs nekāda cukura, nekādu saldumu, 0 gramu. Super, tā arī darīšu, tas ir, nedarīšu.

Un beigās, kā man diktē Vinnijs Pūks (kurš kopš manas bērnības ir kļuvis dikti pārgudrs un vispār, nepatīkams), es darīšu visu, ko vēlos.

Ticamākais, ka neskriešu, resnēšu un štopēšu šokolādi sejā.

Tātad, par naudu! /noliek tukšo glāzi/