sirdnA

Sāga par Lietavām turpinās, šī ir ceturtā daļa. Būs vēl piektā, ar to gan vajadzētu pietikt.

Tad lūk. Nupat izrādījās, ka Lietavu mājās mūs tur kāds viltīgi sapiņķerēts mezgls un māju saimnieks padodas.

Tik ātra padošanās mums ar A nelikās pieklājīga, lai gan vismaz man ar katru brīdi kļuva neskaidrāks, kam tad mēs īsti nepadodamies. Abi vienlaikus nolēmām, ka štrunts par mantām un metāmies mašīnas virzienā.

“Jurčik, tu ar mums?” A sauca pāri plecam. Nekādu atbildi es nesadzirdēju un ķēros pie auto iedarbināšanas. Par laimi, vismaz auto nepievīla, iedarbojās uzreiz un ieviesa mazu, jauku komforta saliņu ar pazīstamu rūkšanu un mājīgām gaismām.
“Braucam, braucam!” A dīdījās pa sēdekli un karoja ar drošības jostu. “Jurčik!” viņa turpināja saukt.

Paskatījos uz mājas pusi. Jurčiks nokārtu galvu un zobenu stāvēja, kur stāvējis un izskatījās neieinteresēts izbraucienos. Sajutos mazliet neērti, bet ļoti gribējās tikt prom no Lietavām pēc iespējas ātrāk un es, nolēmis, ka ar sirdsapziņu kaut kā pēc tam sarunāšu, spiedu gāzes pedāli un mēs ar pāris diezgan cietiem palēcieniem iznesāmies no Lietavu māju pagalma.

Pirmos metrus trīsdesmit viss bija ļoti labi, bet tad mēs iebraucām atpakaļ tai pašā pagalmā.
A īsos vārdos man pastāstīja, ko viņa domā par to, ka es atstāju Jurčiku un par manu braukšanas prasmi.

“Jurčik!” viņa brēca pa atvērto auto logu. “Nāc šurp!” Bet vecais tikai atmeta ar roku un es vēlreiz izbraucu no Lietavu pagalma, lai pēc īsa brīža atgrieztos atpakaļ. Šoreiz Jurčiks atdzīvojās un nāca pie mums.

“Nav tak vērts,” viņš teica, “nekur jūs netiksiet.”

Es vēl līdz galam nespēju pieņemt šo domu, tāpēc spiedu gāzi vēlreiz. Skaitlī trīs ir sava veida maģija, jo trešā atgriešanās Lietavu pagalmā man likās pilnīgi pietiekama. Izslēdzu aizdedzi un abi ar A kāpām ārā, atpakaļ pie Jurčika bruņukreklā un melna kamola pagalma vidū.

Lietavu saimnieks izdvesa dziļu nopūtu.

“Jūs, skatos, pilsētā nopirkāt tos foršos cepumus ar zapti,” viņš
teica. “Ejam, padzeram tēju.”

Tā likās pati saprātīgākā šī vakara doma. Tēja ar cepumiem ārstē visu no iesnām līdz pastardienai ieskaitot, un mēs, neviļus saspiedušies ciešā grupiņā, gājām uz Lietavu virtuvi vārīt tēju.

Pie trešās tējas krūzes Jurčiks mazliet tā kā atdzīvojās, lai gan līdz parastajam žirgtajam vīrelim tur bija tālu. Tomēr viņš likās gana iestiprinājies un es mēģināju atsākt sarunu par to, kā tikt prom un kas īsti notiek.

“Redz,” viņš atkārtoja, “tas tur pagalmā ir Spoguļa mezgls. To var noņemt tikai tas melnais, kurš uzlika. Nu, un vēl var mēģināt atpiņķerēt, protams.” Viņš īgni pasmīnēja.

“Tad ko mēs te sēžam,” A cēlās kājās, “ejam un piņķerējam vaļā!”

“To nevar atsiet,” atgādināja Jurčiks.

“Ja nemēģina, tad noteikti nevar!” A devās laukā un mēs ar Jurčiku, paņēmuši tējas krūzes, sekojām, lai, droši vien, dotu vērtīgus padomus.

“Rādi gaismu,” A teica un es ieslēdzu sava mobilā spuldzi, vismaz kaut kam tas krāms noderēja. Viņa nosēdās vēsajā zālē pie melnā kunkuča un sāka raustīt un stumdīt virves vijumus.

“Nekas nesanāks,” Jurčiks turpināja pūst savā gaudu stabulē.

“Saderam?” jautāja A un iebāza pirkstu dziļāk kamolā.
Jurčiks ievilka elpu atbildei un tad uz brīdi sastinga. Es steidzīgi sāku vērot apkārtni, vai netuvojas kārtējais piedzīvojums, bet veča uzmanība izskatījās koncentrēta kaut kur paša domās. Viņš rauca pieri, purpināja, beidzot pats sev pamāja un vērsās pie A.

“Cienītā A!” viņš svinīgi teica un A apjukusi paskatījās uz augšu. “Es apsolos, ka tad, kad jūs atsiesiet šo mezglu, jūs saņemsiet visu, kas man pieder. Bruņinieka goda vārds!”

“Mhm, protams,” A ar izbāztu mēli turpināja rakties kamolā. Šis vakars bija no tiem, kad tamlīdzīgi paziņojumi neliekas nekas īpašs. Jurčiks, savukārt, likās pavisam atspirdzis un gatavs atgriezties pie parastās vakara nodarbes. Viņš nomurmināja kaut ko par “kādu stiprāku lāsi” un ar visu zobenu aizsoļoja uz savu šķūni.

Mūsu melnajam viesim šis likās īstais brīdis, lai sabojātu visiem garastāvokli. Pēkšņi atskanēja jau pazīstamā sarūsējuša metāla čerkstoņa, un pagalmā iesoļoja melnais milzis ar velosipēdu. Bet šoreiz viņš nebija viens, šoreiz viņš bija ar draugu.

Draugs augumā bija vēl galvastiesu pārāks par mūsu veco paziņu un līdzīgi melnajam tēlam, izskatījās, ka viņš īsti neredz, abi uzmanīgi, kā taustīdamies gāja uz priekšu. Toties atšķirībā no monohromā melnā giganta, jaunpienācēja tērps zaigoja visās varavīksnes krāsās, redzamās pat vēlā vakara tumsā. Nu, un tad pie vispārējās jezgas pieslēdzās zilgani zaigojošie simboli uz ēku sienām, kuri, atsaukdamies uz čīkstoņu, spīdēja arvien spožāk.

Daži turpmākie mirkļi bija visai saspridzināti. Es sastingu un šausmās skatījos uz dīvaino pāri, kurš bradāja pa pagalmu. Bēgšana vienalga nebūtu izdevusies, jo A bija neatņemami aptinusies ap manu kāju, un bēgt ar pilnvērtīgu sievieti pie kājas ir briesmīgi neērti arī ikdienišķākos apstākļos. Pie tam viena plauksta viņai bija diezgan dziļi iebāzta papluinītajā Spoguļa mezglā un likās, ka panikā viņa to nespēj izraut laukā. Tā nu mēs, noenkurojušies sliktākajā no iespējamām vietām, piedalījāmies šai sirreālajā skatā.

Pie velosipēda piekārtā melnā milža soma čīkstēja arvien negantāk, simboli uz sienām spīdēja arvien spožāk un es domāju, vai nebūtu laiks infarktam. Bet tad ar spožu zibsni un paukšķēšanu simboli, nu…liekas, ka izdega. Tie pazuda no sienām, čīkstoņa mitējās un abi milži, kā likās, beidzot bija ieguvuši acu gaismu.

Krāsainais tēls papliķēja melnajam pa plecu, tas ar savu velosipēdu atkāpās dažus soļus atpakaļ. Bet jaunpienācējs, daudzkrāsainajam apmetnim plīvojot, piegāja pie Jurčika šķūņa durvīm.

“Georg,” viņš teica ar vismaigāko pārmetumu balsī , “beidz māžoties un atdod zobenu.”

A, kura kādreiz bija dziedājusi korī un aplam ar to lepojās, uzmeta lūpu, kad es šo aprakstīju, bet es tomēr turpinu apgalvot, ka neko skaistāku par erceņģeļa Raziēla balsi es neesmu dzirdējis un nedzirdēšu nekad. Tur skanēja viss, no zvaniem un ērģelēm līdz ūdenskritumu šalkām, no putnu dziesmām līdz kaķa murrāšanai.

Manas stāvus saslējušās spalvas atkal nolaidās, sirds atguva ritmu un galvenais, es nospriedu, ka šī vakara neprāta uzvedumā man tomēr nav atvēlēta galvenā loma un pastāv iespēja, ka es izdzīvošu.

“Georg?” aicināja gigants varavīksnes apmetnī.

No šķūņa izlīda Jurčiks ar zobenu rokā un no visa spēka centās izrādīt lepnumu un neatkarību.

“Ā, Raziēl,” viņš pamāja, “es jau domāju, kurš tad man te mēģina tikt klāt. Erceņģelis, šito godu.”

“Šis gods, Georg,” atteica Raziēls, “maksās dārgi.” Ūdenskrituma šalkas viņa balsī uz brīdi pārvērtās par orkāna rēkoņu un kaķa murrāšanu nomainīja tīģeris.

Jurčika varonība izbeidzās. Nenolaizdams acis no giganta, viņš iespieda zobenu padusē, izvilka no bikšu kabatas pudeli dzeltena šķidruma un trokšņaini guldzinādams, izdzēra kādu puslitru. Melnais milzis no sava pagalma kakta uz to noskatījās ar neslēptu skaudību.
------------------------------------------------------------------

Uf, piekusu :) Nu, tad ar nākamo reizi pabeigšu, jā, tā vajadzētu sanākt.