No Luisa Kerola "Alise Aizspogulijā"
Kopš laika tā, ja iznāk skumt,
Ja reizēm sanāk tā,
Ka labo kurpi cenšos stumt
Es kājā kreisajā,
Vai uzsēstos uz lapsenes
Un snīpi slauku riekšā,
Tad atminos kā dzīvu es
Un redzu savā priekšā
To sirmgalvi, to pašu vien,
Viņš manā priekšā stājas,
Un tad es domāju arvien,
Kā viņam īsti klājas?
Viņš bija tiešām labvēlīgs,
Tik zinošs un tik daiļrunīgs,
Un uzdrīkstējās, ko vien drīkst,
Tik taisns, kaut mugura tam līkst,
Kas negaužas, kaut čīkstēt čīkst,
Bet kas ir visiem vajadzīgs,
Kas mūžam neiznīks, kaut nīkst, —
Tas sirmgalvis, tik liels, kaut sīks,
Kas sēdēja uz žoga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}