sirdnA

Noskatījos Revenantu.

Ja nu kāds to, khme, šedevru nav redzējis, tālāk neskataties.

Filma kaut kādā festā ar kaut ko esot godalgota un esot kārtējais Di Kaprio lēciens pēc Oskara. Nu, ko teikt. Pirmkārt, esmu cieši pārliecināts, ka Ļoņa ir foršs čalis un novēlu viņam visas veiksmes šī svētīgā mērķa sasniegšanā. Es no filmām vispār maz, ko saprotu, par ko viņi tur dod Oskarus, es nezinu, bet lai tak tiek cilvēkam.

Otrkārt, filma. No savas puses piezīmēšu, ka Di Kaprio var noklāt ar miroņgalvu tetovējumiem un baisām rētām, barot ar asiņainiem līķiem un benzīnu, viņš vienalga ir un paliek mīlīgs cukurdupsis, un mēģinājumi no viņa iztaisīt skarbo veci ziemeļu tundrā neizraisa ticamības momentu. Nav un nebūs, nekad.

Par ticamības momentu. Filma ir māksla un māksla prasa pārspīlēt lietas, lai varētu nogādāt mesedžu līdz skatītājam, tā nu tas ir. Reālais Hjū Glāss rāpoja praktiski pa līdzenumu. Malovato buģet, teica spāņu režisoro un pārcēla darbību uz elli un Andu kalniem. OK, māksla, bildes, lai nu būtu. Reālais Glāss rāpoja vasarā. Vasara ir sisīšiem, teica režisoro un pārcēla darbību uz ziemu. Ar šito viņš, manuprāt, pārspīlēja par daudz. Skarbie mačomeni filmā bradā pa ledainu ūdeni bez jebkādas vajadzības. Pusbeigtais Di Kaprio izpeldas ūdenskritumā un pēc tam slapjās drēbītēs sildās pie kabatas formāta ugunskura, un būtu kaut jel ko nosaldējis pieklājības pēc.

Filmā esot kruti dabas skati un tas apgaismojums, ach, tas apgaismojums. OK, lai būtu ach, tas ir, nebija jābrīnās, kāpēc cilvēku saule apspīd no trim pusēm, bet, mīļie, Discovery un National Geographic piegādā daudz labākus dabas skatus un ar daudz labāku mūziku fonā, nevis ar to "Ezīti miglā", kas tur bija jāklausās divarpus stundas.

Bet stāsts, jā. Es neuztveru vizuālos brīnumus, ach, kādais apgaismojums mani neuzrunā un operatora brīnumdarbi ir un paliks no manis nenovērtēti, bet stāsts, mhm, es gribu stāstu.

Stāsts ir vienkāršs. Vīru piekauj lācis, biedri viņu pamet, viņš izdzīvo un aizrāpo mājās. Viss. Viņš to dara divarpus stundas, viņš tusnī un ruksķ, tas ir ļoti iespaidīgi, bet garlaicīgi. Viņam acu priekšā nomušī viņa dēlu - neandertālieti, bet arī tas neko nedod stāstam. OK, Di Kaprio rukšķ sirsnīgāk un ar pirkstu sniegā zīmē "Ficdžeralds nosita manu dēlu", un?

Par piedošanu. OK, viņš uzdūrās labam indiānim un tāpēc beigās "piedeva" sliktajam varonim. Ziniet, kā izskatās "piedošana"? Tas ir nenosist slikto varoni pavisam, tikai drusku, un tad padot tālāk sliktajiem indiāņiem, kuri viņu nomušī ļoti sāpīgi. Nejutos uzrunāts no tādas piedošanas.

Reālais Glāss arī esot "piedevis". Tas ir, par reālā Ficdžeralda reālo riekstu noraušanu Glāss dabūtu karātavas, jo viltnieks Ficdžeralds bija pieteicies armijā. Attiecīgi nācās piedot.

To visu varēja iedabūt stundā un divdesmit minūtēs.



Kaut kā tā.