aizdedzies! (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} sin) rakstīja,@ 2003-04-09 14:47:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Hermanis Hese "Demians" [citāti]
~ ~ ~
...viņa acīs bija tāda izteiksme kā pieaugušiem cilvēkiem - izteiksme, kura nekad nepatīk bērniem - mazliet sērīga, caurausta ar zobgalības zibžņiem.
~ ~ ~
Baidīties nevajag ne no viena. Ja no kāda baidies, tad cēlonis ir tas, ka šim kādam esi piešķīris varu pār sevi.
~ ~ ~
...cilvēkam nekas pasaulē nav pretīgāk kā iet pa to ceļu, kurš ved viņu pie sevis paša!
~ ~ ~
Mana apziņa mita mājīgajā un atļautajā, mana apziņa noliedza austošo jauno pasauli. Taču tai blakus es dzīvoju sapņos, dziņās, pazemes vēlmēs, kam pāri šī apzinātā dzīve meta arvien bailīgākus tiltus, jo bērna pasaule manī gruva. Kā gandrīz visi vecāki, arī manējie nepalīdzēja mostošām dzīvības dziņām, par kurām netika runāts. Ar neizsmeļamu gādību viņi tikai atbalstīja manus bezcerīgos mēģinājumus noliegt reālo un turpināt mājot bērna pasaulē, kura kļuva aizvien nereālāka un melīgāka. Es nezinu, vai šai jomā vecāki var daudz darīt, un nepārmetu savējiem. Tas bija mans paša uzdevums — tikt ar sevi galā un atrast savu ceļu, un, kā jau vairums labi audzināto, es savu uzdevumu paveicu slikti.
Šīs grūtības izdzīvo katrs. Vidusmēra cilvēkam tas ir dzīves punkts, kurā paša dzīves prasība nonāk viskrasākajā strīdā ar apkārtējo pasauli, kur ceļš uz priekšu jāizcīna visskaudrāk. Miršanu un jaunpiedzimšanu, kas ir mūsu liktenis, daudzi piedzīvo tikai šo vienu reizi mūžā, tad, kad bērnība izšūnojas un lēnām sabrūk, kad viss, kas iemīļots, grib mūs pamest un mēs pēkšņi sajūtam ap sevi vientulību un pasaules telpas nāvējošo aukstumu. Un ļoti daudzi uz visiem laikiem paliek pieķērušies šai zemūdens klintij un visu mūžu sāpīgi pūlas salīmēt neatsaucami aizgājušo, sapni par zaudēto paradīzi, kurš ir pats sliktākais un slepkavīgākais no visiem sapņiem.
~ ~ ~
Ja dzīvnieks vai cilvēks visu savu uzmanību un visu savu gribu vērš uz vienu noteiktu lietu, tad viņš to arī sasniedz. Tas ir viss. Un tieši tāpat ir ar to, par ko runā tu. Papēti kādu cilvēku pietiekami rūpīgi, un tu zināsi par viņu vairāk, nekā zina viņš pats.
~ ~ ~
Vienmēr vajag jautāt, vienmēr vajag šaubīties. Tomēr lieta ir ļoti vienkārša. Ja, piemēram, tāds tauriņš gribētu vērst savu gribu uz kādu zvaigzni vai vēl kaut kur, tad viņš to nespētu. Tikai - viņš to nemaz nemēģina. Viņš meklē vienīgi to, kam ir jēga un vērtība viņa skatījumā, to, kas viņam vajadzīgs, kas viņam noteikti jādabū. Un tieši šai ziņā viņam izdodas neticamais - viņš attīsta maģisku sesto maņu, kādas nav nevienam citam dzīvam radījumam! Mums, cilvēkiem, bez šaubām, ir vairāk rīcības brīvības un vairāk interešu nekā dzīvniekam. Tomēr arī mēs esam iesprostoti salīdzinoši diezgan šaurā lokā un nespējam tikt no tā ārā.
~ ~ ~
...īstenot un gribēt pietiekami stipri es varu tikai tad, ja šī vēlēšanās ir pilnīgi manī pašā, ja tā patiesi piepilda visu manu būtību. Tiklīdz tas ir tā, tiklīdz tu mēģini darīt kaut ko tādu, kas tev tiek pavēlēts no iekšienes, tas arī izdodas, tad tu vari iejūgt savu gribu kā labu zirgu.
~ ~ ~
Ja tu no kāda gribi kaut ko panākt un negaidot ļoti cieši ieskaties viņam acīs, un viņš it nemaz nekļūst nemierīgs, tad atmet tam ar roku! No viņa tu nepanāksi neko, nekad!
~ ~ ~
Tas ir viens no punktiem, kuros šīs reliģijas trūkums saskatāms ļoti skaidri. Runa ir par to, ka viss šis Dievs, gan Vecaja, gan Jaunajā derībā, ir lielisks tēls, taču nav tas, kas viņam patiesībā būtu jāiemieso. Viņš ir labais, cildenais, tēvišķīgais, skaistais un ari augstais, sentimentālais — pilnīgi pareizi! Taču pasaule sastāv ari no kā cita. Un tas viss nu tiek vienkārši piedēvēts velnam, un visa šī pasaules daļa, visa šī puse tiek noslēpta un mēmi noklusēta. Tieši tā, kā viņi slavē Dievu kā visas dzīvības tēvu, toties visu dzimumdzīvi, uz kuras taču balstās dzīvība, vienkārši noklusē un turklāt vēl varbūt pasludina par velnišķīgu un grēcīgu! Man nav nekādu iebildumu pret to, ka tiek godāts šis Dievs Jahve, itin nemaz. Taču es domāju, ka mums ir jāgodā un jātur svēts viss, ne tikai šī mākslīgi nodalītā, oficiālā puse! Tātad līdzās dievkalpojumiem mums jāievieš ari velnkalpojumi. Tas man liktos pareizi. Vai ari — būtu jārada tāds dievs, kurš sevī ietver ari velnu un kura priekšā nav jāaizmiedz acis, kad notiek pašas dabiskākās lietas pasaulē.
~ ~ ~
Redzu, ka tu domā vairāk, nekā vari kādam izteikt. Bet, ja nu tas ir tā, tad tu zini ari, ka nekad neesi pilnīgi izdzīvojis to, ko pats domā, un tas nav labi. Tikai tai domāšanai, kuru mēs izdzīvojam, ir vērtība. Tu esi zinājis, ka tava "atļautā pasaule" ir tikai puse no pasaules, un esi mēģinājis apslēpt sev otro pusi, tāpat kā dara mācītāji un skolotāji. Tas tev neizdosies! Tas neizdodas nevienam, kurš reiz sācis domāt.
~ ~ ~
Tāpēc katram no mums pašam jānoskaidro, kas ir atļauts un kas ir aizliegts - aizliegts viņam. Var nekad neizdarīt neko aizliegtu un tomēr būt nelietis. Un tāpat ir otrādi. -Patiesībā tas ir tikai kūtruma jautājums! Tas, kurš ir par kūtru, lai pats domātu un pats spriestu sev tiesu, vienkārši pakļaujas tādiem aizliegumiem, kādi nu reiz pastāv.
~ ~ ~
Es sev šai lomā patiku, vēl pārspīlēju to un īgni grimu vientulībā, kura ārēji allaž izskatījās kā pati vīrišķīgākā pasaules nicināšana, kamēr slepenībā mani bieži piemeklēja mokošas skumju un izmisuma lēkmes.
~ ~ ~
Ir daudz ceļu, kādos Dievs var padarīt mūs vientuļus un aizvest pie sevis pašiem.
~ ~ ~
Es izturējos nopietni un cienīgi, turējos stalti, staigāju lēnāk un cienīgāk. No malas tas droši vien izskatījās jocīgi - bet manos sirds dziļumos valdīja viens vienīgs dievkalpojums.
~ ~ ~
Tu bieži ej uz krogu?" viņš man jautāja.
"O jā," es laiski atteicu, "ko tad citu lai sadara? Galu galā tas vienmēr ir pats jautrākais."
Tev tā šķiet? Var jau būt. Protams, kaut kas tur ir ļoti skaists — skurbums, viss bakhiskais! Tomēr man liekas, vairums ļaužu, kuri bieži sēd krogā, to nemaz nemana. Man šķiet, ka tieši skraidīšanai pa krogiem piemīt kaut kas īsti mietpilsonisks. Jā, vienu nakti, ar degošām lāpām, pretim īstam, skaistam skurbumam un reibonim! Bet tā, atkal un atkal, glāzīti pēc glāzītes, tas taču nav īstais veids? Vai tad tu spēj iedomāties Faustu, kurš vakaru pēc vakara sēd krogā pie galda?"
~ ~ ~
"Nu, kam gan par to strīdēties? Katrā gadījumā žūpām vai izvirtulim droši vien ir dzīvāka dzīve nekā nevainojamam pilsonim. Un turklāt — es to reiz izlasīju — izvirtuļa dzīve ir viens no labākajiem veidiem, kā sagatavoties tam, lai kļūtu par mistiķi. Par gaišreģiem jau allaž kļūst tādi ļaudis kā svētais Augustīns. Iepriekš ari viņš bija baudītājs un uzdzīvotājs."
~ ~ ~
Bet esot jāpastāv iespējai godināt visu pasauli, tāpēc vai nu esot vajadzīgs tāds dievs, kurš reizē ir ari velns, vai līdzās dievkalpojumiem esot jāievieš arī kalpošana velnam. — Un nu tātad Abrakss bija tas dievs, kurš reizē ir dievs un velns.
~ ~ ~
"Nāciet!" viņš pēc brītiņa sauca. "Tagad mēs mazliet pavingrināsimies filosofijā, tas ir - turēsim muti, gulēsim uz vēdera un domāsim."
~ ~ ~
Nedaudzajiem pieredzējumiem, ko līdz šim biju atradis ceļā uz savu īsteno dzīves mērķi, pievienojās šis jaunais: šādu veidojumu vērošana, nodošanās iracionālām, samezglotām, savādām dabas formām rada mūsos sajūtu, ka mūsu iekšējā pasaule ir saskaņā ar to gribu, kura likusi rasties šiem veidojumiem, — drīz mēs sajūtam kārdinājumu uzskatīt tās par saviem pašu untumiem, par saviem pašu radījumiem, — mēs redzam, kā robeža starp mums un dabu notrīs un izplūst, un mācāmies pazīt noskaņu, kurā nezinām, vai attēli uz mūsu tīklenes ceļas no ārējiem vai no iekšējiem iespaidiem. Vienkāršāk un vieglāk nekā jebkur citur mēs šajā vingrinājumā atklājam, cik lielā mērā esam radītāji, cik lielā mērā mūsu dvēsele allaž piedalās nerimstošajā pasaules radīšanā. Drīzāk tā ir tā pati nedalāmā dievība, kura darbojas gan mūsos, gan dabā, un, ja ārējā pasaule ietu bojā, tad viens no mums būtu spējīgs uzbūvēt to no jauna, jo kalns un upe, koks un lapa, sakne un zieds, viss, kas izveidots daba, iepriekš ir izveidots mūsos, top no dvēseles, kuras būtība ir nemirstība, kuras būtību mēs nepazīstam, taču tā lielākoties ļauj sevi sajust kā mīlas spēks un radošais spēks.
~ ~ ~
"Savas personības robežas mēs vienmēr novelkam daudz par šauru! Savai personai mēs vienmēr pieskaitām tikai to, ko uzskatām par individuāli atšķirīgu, par citādu. Taču mēs — ikviens no mums — sastāvam no visa pasaules satura, un, tāpat kā mūsu ķermenis nes sevī attīstības ciltskokus līdz pat zivij un vēl daudz tālāk, ari mūsu dvēselē ir viss, kas jebkad mitis cilvēku dvēselēs. Visi dievi un velni, kas jebkad bijuši, visviens, vai pie grieķiem, ķīniešiem vai zulusiem, visi ir mūsos, visi ir klāt kā iespējas, kā vēlmes, kā izejas. Ja cilvēce izmirtu un paliktu viens vienīgs daudzmaz apdāvināts bērns, kurš nav baudījis nekādu izglītību, tad šis bērns atkal atrastu visu lietu ritumu, viņš radītu dievus, dēmonus, paradīzes, baušļus un aizliegumus, Vecās un Jaunās derības, itin visu viņš spētu radīt no jauna."
~ ~ ~
"Paga!" Pistoriuss sparīgi iesaucās. "Ir liela starpība, vai jūs tikai nesat sevī pasauli vai to ari apzināties! Vājprātīgais var izteikt tādas domas, kuras atgādinās Platonu, un mazs, dievbijīgs skolaspuika hernhūtiešu audzināšanas iestādē savās domās radoši atkārto dziļas mitoloģiskas sakarības, kuras atrodamas gnostiķu vai Zaratustras darbos. Taču viņš neko par to nezina! Kamēr viņš to nezina, viņš ir koks vai akmens, labākajā gadījumā dzīvnieks. Bet tad, kad paspīd pirmā šīs atskārsmes dzirksts, - tad viņš top par cilvēku.
~ ~ ~
"Jūs man stāstījāt," viņš teica, "ka mīlat mūziku, jo tajā nav morāles. Manis dēļ. Taču tad ari jums pašam nevajag būt morālistam! Jūs nedrīkstat salīdzināt sevi ar citiem, un, ja daba ir radījusi jūs par sikspārni, jūs nedrīkstat censties pārtaisīt sevi par strausu. Reizēm jūs uzskatāt sevi par dīvainu, pārmetat sev, ka ejat citus ceļus nekā vairums ļaužu. No tā jums jāatradinās. Paskatieties ugunī, paskatieties mākoņos un, tiklīdz nāks apjausmas un ierunāsies jūsu dvēseles balsis, ļaujieties tām, iepriekš nejautājot, vai tas būs pa prātam un patiks arī skolotāja kungam vai tēva kungam, vai kaut kādam mīļajam dieviņam! Tā var sevi samaitāt. Tā var nonākt uz ietves un kļūt par fosiliju. Mīļo Sinkler, mūsu dievu sauc par Abraksu, un viņš ir dievs un sātans, viņā ir gaišā un tumšā pasaule. Abraksam nekas nav iebilstams ne pret vienu jūsu domu, ne pret vienu jūsu sapni. Nekad to neaizmirstiet. Taču viņš jūs pametīs, ja reiz kļūsiet nevainojams un normāls. Tad viņš jūs pametīs un meklēs sev jaunu katlu, kurā vārīt savas domas."
~ ~ ~
Mūsu reliģija tiek piekopta tā, it kā nemaz nebūtu reliģija. Tā izliekas par saprāta veidojumu. Sliktākajā gadījumā es vēl varētu būt katolis, bet protestantu priesteris — nē! Nedaudzie patiešām ticīgie — es tādus pazīstu — labprāt turas pie burtiskā, viņiem es nevarētu sacīt, ka, piemēram, Kristus man ir nevis persona, bet gan varonis, mīts, milzīgs ēnas siluets, kurā cilvēce saredz sevi pašu, uzgleznotu uz mūžības sienas. Un pārējie, kas nāk uz baznīcu, lai dzirdētu gudrus vārdus, lai izpildītu pienākumu, lai neko nenokavētu un tā tālāk, - jā, ko lai es teiktu tiem? Jūs sacīsiet, ka man vajadzētu vest viņus pie ticības? Bet to es nemaz negribu. Priesteris negrib nevienu vest pie ticības, viņš grib tikai dzīvot starp ticīgajiem, starp sev līdzīgajiem, nest un paust tās jūtas, no kurām mēs veidojam savus dievus.
..
Mūsu jaunā ticība, kurai tagad izraugāmies Abraksa vārdu, ir skaista, mīļais draugs. Tā ir labākais, kas mums ir. Taču tā vēl ir zīdainis! Tai vēl nav izauguši spārni. Ak, vientuļa reliģija, tas vēl nav īstais. Tai jātop kopīgai, tai vajadzīgs kults un noreibums, svētki un mistērijas...
~ ~ ~
Pēkšņi viņš uzsita man uz pleca tā, ka es sarāvos. "Zēn," viņš ar uzsvaru sacīja, "ari jums ir mistērijas. Es zinu, ka jums noteikti ir sapņi, kurus jūs man nestāstāt. Es negribu tos zināt. Taču es jums saku: izdzīvojiet šos sapņus, izspēlējiet tos, celiet tiem altārus! Tā vēl nav pilnība, tomēr tas ir ceļš. Vai mēs — jūs un es, un pāris citu — reiz atjaunosim pasauli, to rādīs laiks. Taču iekšēji, sevī, tā mums ir jāatjauno katru dienu, citādi no mums nekas neiznāks. Padomājiet par to! Jums ir astoņpadsmit gadu, Sinkler, jūs neskraidāt pie ielas staigulēm, jums noteikti ir mīlas sapņi, mīlas vēlmes. Varbūt tādas, ka jūs no tām baidāties. Nebaidieties! Tās ir labākais, kas jums ir! Varat man ticēt. Es daudz zaudēju tāpēc, ka, būdams jūsu gados, varmācīgi apspiedu savus mīlas sapņus. To nedrīkst darīt. Ja zina par Abraksu, to vairs nedrīkst darīt. Nedrīkst baidīties ne no kā un uzskatīt par aizliegtu neko tādu, ko mūsos vēlas dvēsele."
~ ~ ~
Tas, ko mēs redzam," Pistoriuss klusu teica, "ir tas pats, kas mīt mūsos. Nav nekādas citas īstenības kā vien tā, kas ir mūsos. Vairums cilvēku tik neīsti dzīvo tāpēc, ka ārējās ainas uzskata par īstenību un savu pašu pasauli nemaz nelaiž pie vārda. To darot, var justies laimīgs. Bet, reiz uzzinot to otro, vairs nav iespējams izvēlēties vairākuma ceļu. Sinkler, vairākuma ceļš ir viegls, mūsējais ir grūts. — Iesim."
~ ~ ~
Par gariem es gan nezinu itin neko, es dzīvoju savos sapņos, un to tu esi nojautis. Arī citi cilvēki dzīvo sapņos, bet ne paši savējos, tur ir tā atšķirība.
~ ~ ~
Un turklāt mēs neesam cūkas, kā tu domā. Mēs esam cilvēki. Mēs radām dievus un cīnamies ar tiem, un tie mūs svētī.
~ ~ ~
Par labu man nāca tas, ka es atradu ceļu uz priekšu pats sevī, kā arī augošā uzticēšanās paša sapņiem, domām un nojautām un augošās zināšanas par varu, ko sevī nesu.
~ ~ ~
Es stāvēju kādā ielas stūrī un klausījos, no divām dzertuvēm naktī atskanēja jaunatnes nepārprotami paustā jautrība. Visur kopība, visur turēšanās barā, visur likteņa atvairīšana un bēgšana tuvāk pie ganāmpulka siltuma!
~ ~ ~
Visur, viņš teica, valdot apvienošanās un baru veidošanās, taču nekur nevaldot brīvība un mīlestība. Visa šī kopība - no studentu biedrībām un koriem līdz pat valstīm -esot piespiedu veidojums, tā esot kopība, kam pamatā bailes, biklums, apjukums, un savā iekšējā būtībā tā esot satrunējusi un veca, tuvu sabrukumam.
"Kopība," Demians sacīja, "ir skaista lieta. Bet tas, ko mēs te visur redzam plaukstot, nemaz nav kopība. Tā radīsies no jauna, no katra indivīda zināšanas par citiem indivīdiem, un kādu laiku tā pārveidos pasauli. Tā kopība, kāda pastāv patlaban, ir tikai baru veidošanās. Cilvēki bēg cits pie cita, jo baidās cits no cita — kungi atsevišķi, strādnieki atsevišķi, zinātnieki atsevišķi! Un kāpēc viņi baidās? Bailes ir tikai tad, ja pats neesi saskaņā ar sevi. Viņiem ir bailes, jo viņi nekad nav atzinuši paši sevi. Kopība, ko veido tikai tādi cilvēki, kuri baidās no nepazīstamā sevī! Viņi visi jūt, ka viņu dzīves likumi vairs nav pareizi, ka viņi dzīvo pēc vecām bauslībām, ka nedz viņu reliģijas, nedz viņu tikumi — nekas neatbilst tam, kas mums nepieciešams. Simt un vairāk gadu Eiropa ir vairs tikai studējusi un būvējusi fabrikas! Viņi skaidri zina, cik gramu pulvera vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku, taču viņi nezina, kā lūgt Dievu, viņi pat nezina, kā vienu vienīgu stundu izklaidēties. Ieskaties kādreiz kādā studentu krodziņā! Vai pat kādā izklaides vietā, kuru apmeklē bagātnieki! Bezcerīgi! — Mīļo Sinkler, no tā visa nevar rasties nekas jauks. Šie cilvēki, kuri tik bailīgi pulcējas kopā, ir pilni baiļu un pilni ļaunuma, neviens neuzticas otram. Viņi tveras pie ideāliem, kuri vairs nav nekādi ideāli, un nomētā ar akmeņiem katru, kurš izvirza jaunu ideālu. Es jūtu, ka briest sadursmes. Tās nāks, tici man, drīz tās nāks! Protams, tās "neuzlabos" pasauli. Visviens, vai strādnieki nositis savus fabrikantus, vai Krievija un Vācija šaus viena uz otru, — nomainīsies tikai īpašnieki. Tomēr veltīgi tas nebūs. Tas parādīs šodienas ideālu nevērtību, tiks aizvākti akmens laikmeta dievi. Šī pasaule, kāda tā ir tagad, mirs, tā ies bojā, tā būs."
"Un kas tad notiks ar mums?" es jautāju.
"Ar mums? O, varbūt reizē bojā iesim ari mēs. Nosist jau var ari tādus kā mēs. Tikai — tā mēs netiksim iznicināti pilnīgi. Ap to, kas paliks pēc mums, vai ap tiem no mums, kas to pārdzīvos, sakrāsies nākotnes griba. Sevi parādīs tā cilvēces griba, kuru mūsu Eiropa kādu laiku ir pārkliegusi ar savu tehnikas un zinātnes gadatirgu. Un tad kļūs redzams tas, ka cilvēces griba nekad un nekur nav vienāda ar šodienas kopību, ar valstu un tautu, ar apvienību un baznīcu gribu. Gluži otrādi — tas, kas dabai padomā ar cilvēku, ir ierakstīts atsevišķajos, ierakstīts tevī un manī. Tas bija ierakstīts Jēzū, tas bija ierakstīts Nīčē. Šiem strāvojumiem, kuri vienīgie ir svarīgi — un kuri, protams, ik dienu var izskatīties citādi —, vieta radīsies tad, kad sabruks tagadējās kopības."
~ ~ ~
Mums, iezīmētajiem, nepienācās rūpes par nākotnes veidošanu. Katra ticība, katra pestīšanas mācība mums jau iepriekš šķita mirusi un bezjēdzīga. Un kā pienākumu un likteni mēs uztvērām vienīgi to: lai katrs no mums taptu tik pilnīgi viņš pats, tik pilnīgi pielāgotos darbīgajam dabas dīgstam sevī un dzīvotu pēc tā gribas, ka nezināmā nākotne atrastu mūs gatavus itin visam, ko tā varētu nest.
~ ~ ~
Un viņa stāstīja man par jaunekli, kurš iemīlējies zvaigznē. Viņš stāvēja jūras malā, pacēla rokas un pielūdza zvaigzni, viņš sapņoja par to un sūtīja tai savas domas. Taču viņš zināja vai domājās zinām, ka cilvēks nespēj apskaut zvaigzni. To viņš uzskatīja par savu likteni — bez cerībām un piepildījuma mīlēt zvaigzni, un no šīs domas viņš izveidoja veselu mūža dzejojumu par atteikšanos un par mēmām, uzticīgām ciešanām, kuras viņu labos un šķīstīs. Taču visi viņa sapņi traucās uz šo zvaigzni. Reiz naktī viņš atkal stāvēja jūras malā, augstā klintī, raudzījās uz zvaigzni un dega mīlā pret to. Un viskarstāko ilgu brīdī viņš metās uz priekšu un krita tukšumā, pretim zvaigznei. Taču lēciena mirklī viņš vēl zibenīgi nodomāja: bet tas taču nav iespējams! Un tūdaļ viņš bez dzīvības gulēja liedagā. Viņš neprata mīlēt. Ja lēciena mirklī viņam būtu pieticis dvēseles spēka cieši un droši ticēt piepildījumam, viņš būtu uzlidojis gaisos un savienojies ar zvaigzni.
Mīlestībai nav jālūdz,.., un nav arī jāprasa. Mīlestībai ir jābūt apveltītai ar tādu spēku, lai nonāktu pie skaidrības sevī. Tad tā vairs nepakļaujas pievilkšanas spēkam, bet gan pievelk pati.
~ ~ ~
Sākas jaunais, un tiem, kuri pieķērušies vecajam, jaunais būs šausmīgs. Ko darīsi tu?
~ ~ ~
...viņa acīs bija tāda izteiksme kā pieaugušiem cilvēkiem - izteiksme, kura nekad nepatīk bērniem - mazliet sērīga, caurausta ar zobgalības zibžņiem.
~ ~ ~
Baidīties nevajag ne no viena. Ja no kāda baidies, tad cēlonis ir tas, ka šim kādam esi piešķīris varu pār sevi.
~ ~ ~
...cilvēkam nekas pasaulē nav pretīgāk kā iet pa to ceļu, kurš ved viņu pie sevis paša!
~ ~ ~
Mana apziņa mita mājīgajā un atļautajā, mana apziņa noliedza austošo jauno pasauli. Taču tai blakus es dzīvoju sapņos, dziņās, pazemes vēlmēs, kam pāri šī apzinātā dzīve meta arvien bailīgākus tiltus, jo bērna pasaule manī gruva. Kā gandrīz visi vecāki, arī manējie nepalīdzēja mostošām dzīvības dziņām, par kurām netika runāts. Ar neizsmeļamu gādību viņi tikai atbalstīja manus bezcerīgos mēģinājumus noliegt reālo un turpināt mājot bērna pasaulē, kura kļuva aizvien nereālāka un melīgāka. Es nezinu, vai šai jomā vecāki var daudz darīt, un nepārmetu savējiem. Tas bija mans paša uzdevums — tikt ar sevi galā un atrast savu ceļu, un, kā jau vairums labi audzināto, es savu uzdevumu paveicu slikti.
Šīs grūtības izdzīvo katrs. Vidusmēra cilvēkam tas ir dzīves punkts, kurā paša dzīves prasība nonāk viskrasākajā strīdā ar apkārtējo pasauli, kur ceļš uz priekšu jāizcīna visskaudrāk. Miršanu un jaunpiedzimšanu, kas ir mūsu liktenis, daudzi piedzīvo tikai šo vienu reizi mūžā, tad, kad bērnība izšūnojas un lēnām sabrūk, kad viss, kas iemīļots, grib mūs pamest un mēs pēkšņi sajūtam ap sevi vientulību un pasaules telpas nāvējošo aukstumu. Un ļoti daudzi uz visiem laikiem paliek pieķērušies šai zemūdens klintij un visu mūžu sāpīgi pūlas salīmēt neatsaucami aizgājušo, sapni par zaudēto paradīzi, kurš ir pats sliktākais un slepkavīgākais no visiem sapņiem.
~ ~ ~
Ja dzīvnieks vai cilvēks visu savu uzmanību un visu savu gribu vērš uz vienu noteiktu lietu, tad viņš to arī sasniedz. Tas ir viss. Un tieši tāpat ir ar to, par ko runā tu. Papēti kādu cilvēku pietiekami rūpīgi, un tu zināsi par viņu vairāk, nekā zina viņš pats.
~ ~ ~
Vienmēr vajag jautāt, vienmēr vajag šaubīties. Tomēr lieta ir ļoti vienkārša. Ja, piemēram, tāds tauriņš gribētu vērst savu gribu uz kādu zvaigzni vai vēl kaut kur, tad viņš to nespētu. Tikai - viņš to nemaz nemēģina. Viņš meklē vienīgi to, kam ir jēga un vērtība viņa skatījumā, to, kas viņam vajadzīgs, kas viņam noteikti jādabū. Un tieši šai ziņā viņam izdodas neticamais - viņš attīsta maģisku sesto maņu, kādas nav nevienam citam dzīvam radījumam! Mums, cilvēkiem, bez šaubām, ir vairāk rīcības brīvības un vairāk interešu nekā dzīvniekam. Tomēr arī mēs esam iesprostoti salīdzinoši diezgan šaurā lokā un nespējam tikt no tā ārā.
~ ~ ~
...īstenot un gribēt pietiekami stipri es varu tikai tad, ja šī vēlēšanās ir pilnīgi manī pašā, ja tā patiesi piepilda visu manu būtību. Tiklīdz tas ir tā, tiklīdz tu mēģini darīt kaut ko tādu, kas tev tiek pavēlēts no iekšienes, tas arī izdodas, tad tu vari iejūgt savu gribu kā labu zirgu.
~ ~ ~
Ja tu no kāda gribi kaut ko panākt un negaidot ļoti cieši ieskaties viņam acīs, un viņš it nemaz nekļūst nemierīgs, tad atmet tam ar roku! No viņa tu nepanāksi neko, nekad!
~ ~ ~
Tas ir viens no punktiem, kuros šīs reliģijas trūkums saskatāms ļoti skaidri. Runa ir par to, ka viss šis Dievs, gan Vecaja, gan Jaunajā derībā, ir lielisks tēls, taču nav tas, kas viņam patiesībā būtu jāiemieso. Viņš ir labais, cildenais, tēvišķīgais, skaistais un ari augstais, sentimentālais — pilnīgi pareizi! Taču pasaule sastāv ari no kā cita. Un tas viss nu tiek vienkārši piedēvēts velnam, un visa šī pasaules daļa, visa šī puse tiek noslēpta un mēmi noklusēta. Tieši tā, kā viņi slavē Dievu kā visas dzīvības tēvu, toties visu dzimumdzīvi, uz kuras taču balstās dzīvība, vienkārši noklusē un turklāt vēl varbūt pasludina par velnišķīgu un grēcīgu! Man nav nekādu iebildumu pret to, ka tiek godāts šis Dievs Jahve, itin nemaz. Taču es domāju, ka mums ir jāgodā un jātur svēts viss, ne tikai šī mākslīgi nodalītā, oficiālā puse! Tātad līdzās dievkalpojumiem mums jāievieš ari velnkalpojumi. Tas man liktos pareizi. Vai ari — būtu jārada tāds dievs, kurš sevī ietver ari velnu un kura priekšā nav jāaizmiedz acis, kad notiek pašas dabiskākās lietas pasaulē.
~ ~ ~
Redzu, ka tu domā vairāk, nekā vari kādam izteikt. Bet, ja nu tas ir tā, tad tu zini ari, ka nekad neesi pilnīgi izdzīvojis to, ko pats domā, un tas nav labi. Tikai tai domāšanai, kuru mēs izdzīvojam, ir vērtība. Tu esi zinājis, ka tava "atļautā pasaule" ir tikai puse no pasaules, un esi mēģinājis apslēpt sev otro pusi, tāpat kā dara mācītāji un skolotāji. Tas tev neizdosies! Tas neizdodas nevienam, kurš reiz sācis domāt.
~ ~ ~
Tāpēc katram no mums pašam jānoskaidro, kas ir atļauts un kas ir aizliegts - aizliegts viņam. Var nekad neizdarīt neko aizliegtu un tomēr būt nelietis. Un tāpat ir otrādi. -Patiesībā tas ir tikai kūtruma jautājums! Tas, kurš ir par kūtru, lai pats domātu un pats spriestu sev tiesu, vienkārši pakļaujas tādiem aizliegumiem, kādi nu reiz pastāv.
~ ~ ~
Es sev šai lomā patiku, vēl pārspīlēju to un īgni grimu vientulībā, kura ārēji allaž izskatījās kā pati vīrišķīgākā pasaules nicināšana, kamēr slepenībā mani bieži piemeklēja mokošas skumju un izmisuma lēkmes.
~ ~ ~
Ir daudz ceļu, kādos Dievs var padarīt mūs vientuļus un aizvest pie sevis pašiem.
~ ~ ~
Es izturējos nopietni un cienīgi, turējos stalti, staigāju lēnāk un cienīgāk. No malas tas droši vien izskatījās jocīgi - bet manos sirds dziļumos valdīja viens vienīgs dievkalpojums.
~ ~ ~
Tu bieži ej uz krogu?" viņš man jautāja.
"O jā," es laiski atteicu, "ko tad citu lai sadara? Galu galā tas vienmēr ir pats jautrākais."
Tev tā šķiet? Var jau būt. Protams, kaut kas tur ir ļoti skaists — skurbums, viss bakhiskais! Tomēr man liekas, vairums ļaužu, kuri bieži sēd krogā, to nemaz nemana. Man šķiet, ka tieši skraidīšanai pa krogiem piemīt kaut kas īsti mietpilsonisks. Jā, vienu nakti, ar degošām lāpām, pretim īstam, skaistam skurbumam un reibonim! Bet tā, atkal un atkal, glāzīti pēc glāzītes, tas taču nav īstais veids? Vai tad tu spēj iedomāties Faustu, kurš vakaru pēc vakara sēd krogā pie galda?"
~ ~ ~
"Nu, kam gan par to strīdēties? Katrā gadījumā žūpām vai izvirtulim droši vien ir dzīvāka dzīve nekā nevainojamam pilsonim. Un turklāt — es to reiz izlasīju — izvirtuļa dzīve ir viens no labākajiem veidiem, kā sagatavoties tam, lai kļūtu par mistiķi. Par gaišreģiem jau allaž kļūst tādi ļaudis kā svētais Augustīns. Iepriekš ari viņš bija baudītājs un uzdzīvotājs."
~ ~ ~
Bet esot jāpastāv iespējai godināt visu pasauli, tāpēc vai nu esot vajadzīgs tāds dievs, kurš reizē ir ari velns, vai līdzās dievkalpojumiem esot jāievieš arī kalpošana velnam. — Un nu tātad Abrakss bija tas dievs, kurš reizē ir dievs un velns.
~ ~ ~
"Nāciet!" viņš pēc brītiņa sauca. "Tagad mēs mazliet pavingrināsimies filosofijā, tas ir - turēsim muti, gulēsim uz vēdera un domāsim."
~ ~ ~
Nedaudzajiem pieredzējumiem, ko līdz šim biju atradis ceļā uz savu īsteno dzīves mērķi, pievienojās šis jaunais: šādu veidojumu vērošana, nodošanās iracionālām, samezglotām, savādām dabas formām rada mūsos sajūtu, ka mūsu iekšējā pasaule ir saskaņā ar to gribu, kura likusi rasties šiem veidojumiem, — drīz mēs sajūtam kārdinājumu uzskatīt tās par saviem pašu untumiem, par saviem pašu radījumiem, — mēs redzam, kā robeža starp mums un dabu notrīs un izplūst, un mācāmies pazīt noskaņu, kurā nezinām, vai attēli uz mūsu tīklenes ceļas no ārējiem vai no iekšējiem iespaidiem. Vienkāršāk un vieglāk nekā jebkur citur mēs šajā vingrinājumā atklājam, cik lielā mērā esam radītāji, cik lielā mērā mūsu dvēsele allaž piedalās nerimstošajā pasaules radīšanā. Drīzāk tā ir tā pati nedalāmā dievība, kura darbojas gan mūsos, gan dabā, un, ja ārējā pasaule ietu bojā, tad viens no mums būtu spējīgs uzbūvēt to no jauna, jo kalns un upe, koks un lapa, sakne un zieds, viss, kas izveidots daba, iepriekš ir izveidots mūsos, top no dvēseles, kuras būtība ir nemirstība, kuras būtību mēs nepazīstam, taču tā lielākoties ļauj sevi sajust kā mīlas spēks un radošais spēks.
~ ~ ~
"Savas personības robežas mēs vienmēr novelkam daudz par šauru! Savai personai mēs vienmēr pieskaitām tikai to, ko uzskatām par individuāli atšķirīgu, par citādu. Taču mēs — ikviens no mums — sastāvam no visa pasaules satura, un, tāpat kā mūsu ķermenis nes sevī attīstības ciltskokus līdz pat zivij un vēl daudz tālāk, ari mūsu dvēselē ir viss, kas jebkad mitis cilvēku dvēselēs. Visi dievi un velni, kas jebkad bijuši, visviens, vai pie grieķiem, ķīniešiem vai zulusiem, visi ir mūsos, visi ir klāt kā iespējas, kā vēlmes, kā izejas. Ja cilvēce izmirtu un paliktu viens vienīgs daudzmaz apdāvināts bērns, kurš nav baudījis nekādu izglītību, tad šis bērns atkal atrastu visu lietu ritumu, viņš radītu dievus, dēmonus, paradīzes, baušļus un aizliegumus, Vecās un Jaunās derības, itin visu viņš spētu radīt no jauna."
~ ~ ~
"Paga!" Pistoriuss sparīgi iesaucās. "Ir liela starpība, vai jūs tikai nesat sevī pasauli vai to ari apzināties! Vājprātīgais var izteikt tādas domas, kuras atgādinās Platonu, un mazs, dievbijīgs skolaspuika hernhūtiešu audzināšanas iestādē savās domās radoši atkārto dziļas mitoloģiskas sakarības, kuras atrodamas gnostiķu vai Zaratustras darbos. Taču viņš neko par to nezina! Kamēr viņš to nezina, viņš ir koks vai akmens, labākajā gadījumā dzīvnieks. Bet tad, kad paspīd pirmā šīs atskārsmes dzirksts, - tad viņš top par cilvēku.
~ ~ ~
"Jūs man stāstījāt," viņš teica, "ka mīlat mūziku, jo tajā nav morāles. Manis dēļ. Taču tad ari jums pašam nevajag būt morālistam! Jūs nedrīkstat salīdzināt sevi ar citiem, un, ja daba ir radījusi jūs par sikspārni, jūs nedrīkstat censties pārtaisīt sevi par strausu. Reizēm jūs uzskatāt sevi par dīvainu, pārmetat sev, ka ejat citus ceļus nekā vairums ļaužu. No tā jums jāatradinās. Paskatieties ugunī, paskatieties mākoņos un, tiklīdz nāks apjausmas un ierunāsies jūsu dvēseles balsis, ļaujieties tām, iepriekš nejautājot, vai tas būs pa prātam un patiks arī skolotāja kungam vai tēva kungam, vai kaut kādam mīļajam dieviņam! Tā var sevi samaitāt. Tā var nonākt uz ietves un kļūt par fosiliju. Mīļo Sinkler, mūsu dievu sauc par Abraksu, un viņš ir dievs un sātans, viņā ir gaišā un tumšā pasaule. Abraksam nekas nav iebilstams ne pret vienu jūsu domu, ne pret vienu jūsu sapni. Nekad to neaizmirstiet. Taču viņš jūs pametīs, ja reiz kļūsiet nevainojams un normāls. Tad viņš jūs pametīs un meklēs sev jaunu katlu, kurā vārīt savas domas."
~ ~ ~
Mūsu reliģija tiek piekopta tā, it kā nemaz nebūtu reliģija. Tā izliekas par saprāta veidojumu. Sliktākajā gadījumā es vēl varētu būt katolis, bet protestantu priesteris — nē! Nedaudzie patiešām ticīgie — es tādus pazīstu — labprāt turas pie burtiskā, viņiem es nevarētu sacīt, ka, piemēram, Kristus man ir nevis persona, bet gan varonis, mīts, milzīgs ēnas siluets, kurā cilvēce saredz sevi pašu, uzgleznotu uz mūžības sienas. Un pārējie, kas nāk uz baznīcu, lai dzirdētu gudrus vārdus, lai izpildītu pienākumu, lai neko nenokavētu un tā tālāk, - jā, ko lai es teiktu tiem? Jūs sacīsiet, ka man vajadzētu vest viņus pie ticības? Bet to es nemaz negribu. Priesteris negrib nevienu vest pie ticības, viņš grib tikai dzīvot starp ticīgajiem, starp sev līdzīgajiem, nest un paust tās jūtas, no kurām mēs veidojam savus dievus.
..
Mūsu jaunā ticība, kurai tagad izraugāmies Abraksa vārdu, ir skaista, mīļais draugs. Tā ir labākais, kas mums ir. Taču tā vēl ir zīdainis! Tai vēl nav izauguši spārni. Ak, vientuļa reliģija, tas vēl nav īstais. Tai jātop kopīgai, tai vajadzīgs kults un noreibums, svētki un mistērijas...
~ ~ ~
Pēkšņi viņš uzsita man uz pleca tā, ka es sarāvos. "Zēn," viņš ar uzsvaru sacīja, "ari jums ir mistērijas. Es zinu, ka jums noteikti ir sapņi, kurus jūs man nestāstāt. Es negribu tos zināt. Taču es jums saku: izdzīvojiet šos sapņus, izspēlējiet tos, celiet tiem altārus! Tā vēl nav pilnība, tomēr tas ir ceļš. Vai mēs — jūs un es, un pāris citu — reiz atjaunosim pasauli, to rādīs laiks. Taču iekšēji, sevī, tā mums ir jāatjauno katru dienu, citādi no mums nekas neiznāks. Padomājiet par to! Jums ir astoņpadsmit gadu, Sinkler, jūs neskraidāt pie ielas staigulēm, jums noteikti ir mīlas sapņi, mīlas vēlmes. Varbūt tādas, ka jūs no tām baidāties. Nebaidieties! Tās ir labākais, kas jums ir! Varat man ticēt. Es daudz zaudēju tāpēc, ka, būdams jūsu gados, varmācīgi apspiedu savus mīlas sapņus. To nedrīkst darīt. Ja zina par Abraksu, to vairs nedrīkst darīt. Nedrīkst baidīties ne no kā un uzskatīt par aizliegtu neko tādu, ko mūsos vēlas dvēsele."
~ ~ ~
Tas, ko mēs redzam," Pistoriuss klusu teica, "ir tas pats, kas mīt mūsos. Nav nekādas citas īstenības kā vien tā, kas ir mūsos. Vairums cilvēku tik neīsti dzīvo tāpēc, ka ārējās ainas uzskata par īstenību un savu pašu pasauli nemaz nelaiž pie vārda. To darot, var justies laimīgs. Bet, reiz uzzinot to otro, vairs nav iespējams izvēlēties vairākuma ceļu. Sinkler, vairākuma ceļš ir viegls, mūsējais ir grūts. — Iesim."
~ ~ ~
Par gariem es gan nezinu itin neko, es dzīvoju savos sapņos, un to tu esi nojautis. Arī citi cilvēki dzīvo sapņos, bet ne paši savējos, tur ir tā atšķirība.
~ ~ ~
Un turklāt mēs neesam cūkas, kā tu domā. Mēs esam cilvēki. Mēs radām dievus un cīnamies ar tiem, un tie mūs svētī.
~ ~ ~
Par labu man nāca tas, ka es atradu ceļu uz priekšu pats sevī, kā arī augošā uzticēšanās paša sapņiem, domām un nojautām un augošās zināšanas par varu, ko sevī nesu.
~ ~ ~
Es stāvēju kādā ielas stūrī un klausījos, no divām dzertuvēm naktī atskanēja jaunatnes nepārprotami paustā jautrība. Visur kopība, visur turēšanās barā, visur likteņa atvairīšana un bēgšana tuvāk pie ganāmpulka siltuma!
~ ~ ~
Visur, viņš teica, valdot apvienošanās un baru veidošanās, taču nekur nevaldot brīvība un mīlestība. Visa šī kopība - no studentu biedrībām un koriem līdz pat valstīm -esot piespiedu veidojums, tā esot kopība, kam pamatā bailes, biklums, apjukums, un savā iekšējā būtībā tā esot satrunējusi un veca, tuvu sabrukumam.
"Kopība," Demians sacīja, "ir skaista lieta. Bet tas, ko mēs te visur redzam plaukstot, nemaz nav kopība. Tā radīsies no jauna, no katra indivīda zināšanas par citiem indivīdiem, un kādu laiku tā pārveidos pasauli. Tā kopība, kāda pastāv patlaban, ir tikai baru veidošanās. Cilvēki bēg cits pie cita, jo baidās cits no cita — kungi atsevišķi, strādnieki atsevišķi, zinātnieki atsevišķi! Un kāpēc viņi baidās? Bailes ir tikai tad, ja pats neesi saskaņā ar sevi. Viņiem ir bailes, jo viņi nekad nav atzinuši paši sevi. Kopība, ko veido tikai tādi cilvēki, kuri baidās no nepazīstamā sevī! Viņi visi jūt, ka viņu dzīves likumi vairs nav pareizi, ka viņi dzīvo pēc vecām bauslībām, ka nedz viņu reliģijas, nedz viņu tikumi — nekas neatbilst tam, kas mums nepieciešams. Simt un vairāk gadu Eiropa ir vairs tikai studējusi un būvējusi fabrikas! Viņi skaidri zina, cik gramu pulvera vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku, taču viņi nezina, kā lūgt Dievu, viņi pat nezina, kā vienu vienīgu stundu izklaidēties. Ieskaties kādreiz kādā studentu krodziņā! Vai pat kādā izklaides vietā, kuru apmeklē bagātnieki! Bezcerīgi! — Mīļo Sinkler, no tā visa nevar rasties nekas jauks. Šie cilvēki, kuri tik bailīgi pulcējas kopā, ir pilni baiļu un pilni ļaunuma, neviens neuzticas otram. Viņi tveras pie ideāliem, kuri vairs nav nekādi ideāli, un nomētā ar akmeņiem katru, kurš izvirza jaunu ideālu. Es jūtu, ka briest sadursmes. Tās nāks, tici man, drīz tās nāks! Protams, tās "neuzlabos" pasauli. Visviens, vai strādnieki nositis savus fabrikantus, vai Krievija un Vācija šaus viena uz otru, — nomainīsies tikai īpašnieki. Tomēr veltīgi tas nebūs. Tas parādīs šodienas ideālu nevērtību, tiks aizvākti akmens laikmeta dievi. Šī pasaule, kāda tā ir tagad, mirs, tā ies bojā, tā būs."
"Un kas tad notiks ar mums?" es jautāju.
"Ar mums? O, varbūt reizē bojā iesim ari mēs. Nosist jau var ari tādus kā mēs. Tikai — tā mēs netiksim iznicināti pilnīgi. Ap to, kas paliks pēc mums, vai ap tiem no mums, kas to pārdzīvos, sakrāsies nākotnes griba. Sevi parādīs tā cilvēces griba, kuru mūsu Eiropa kādu laiku ir pārkliegusi ar savu tehnikas un zinātnes gadatirgu. Un tad kļūs redzams tas, ka cilvēces griba nekad un nekur nav vienāda ar šodienas kopību, ar valstu un tautu, ar apvienību un baznīcu gribu. Gluži otrādi — tas, kas dabai padomā ar cilvēku, ir ierakstīts atsevišķajos, ierakstīts tevī un manī. Tas bija ierakstīts Jēzū, tas bija ierakstīts Nīčē. Šiem strāvojumiem, kuri vienīgie ir svarīgi — un kuri, protams, ik dienu var izskatīties citādi —, vieta radīsies tad, kad sabruks tagadējās kopības."
~ ~ ~
Mums, iezīmētajiem, nepienācās rūpes par nākotnes veidošanu. Katra ticība, katra pestīšanas mācība mums jau iepriekš šķita mirusi un bezjēdzīga. Un kā pienākumu un likteni mēs uztvērām vienīgi to: lai katrs no mums taptu tik pilnīgi viņš pats, tik pilnīgi pielāgotos darbīgajam dabas dīgstam sevī un dzīvotu pēc tā gribas, ka nezināmā nākotne atrastu mūs gatavus itin visam, ko tā varētu nest.
~ ~ ~
Un viņa stāstīja man par jaunekli, kurš iemīlējies zvaigznē. Viņš stāvēja jūras malā, pacēla rokas un pielūdza zvaigzni, viņš sapņoja par to un sūtīja tai savas domas. Taču viņš zināja vai domājās zinām, ka cilvēks nespēj apskaut zvaigzni. To viņš uzskatīja par savu likteni — bez cerībām un piepildījuma mīlēt zvaigzni, un no šīs domas viņš izveidoja veselu mūža dzejojumu par atteikšanos un par mēmām, uzticīgām ciešanām, kuras viņu labos un šķīstīs. Taču visi viņa sapņi traucās uz šo zvaigzni. Reiz naktī viņš atkal stāvēja jūras malā, augstā klintī, raudzījās uz zvaigzni un dega mīlā pret to. Un viskarstāko ilgu brīdī viņš metās uz priekšu un krita tukšumā, pretim zvaigznei. Taču lēciena mirklī viņš vēl zibenīgi nodomāja: bet tas taču nav iespējams! Un tūdaļ viņš bez dzīvības gulēja liedagā. Viņš neprata mīlēt. Ja lēciena mirklī viņam būtu pieticis dvēseles spēka cieši un droši ticēt piepildījumam, viņš būtu uzlidojis gaisos un savienojies ar zvaigzni.
Mīlestībai nav jālūdz,.., un nav arī jāprasa. Mīlestībai ir jābūt apveltītai ar tādu spēku, lai nonāktu pie skaidrības sevī. Tad tā vairs nepakļaujas pievilkšanas spēkam, bet gan pievelk pati.
~ ~ ~
Sākas jaunais, un tiem, kuri pieķērušies vecajam, jaunais būs šausmīgs. Ko darīsi tu?
