...trīs A.Griguļa dzejoļi...
STĀSTS PAR MAZO PUTNU

Pieradināju mazu putnu,
Lai man būtu ar ko runāt,
Kad palieku viens.
Mēs tērzējām garas stundas
Un augas naktis.
Pa atvērto logu
Ieplūda liepziedu smarža...
Vakarā kādā
Pārnācu mājās
No darba smaga,
Un mazā putna vairs nebij...
Mazā putna vairs nebij...
Laikam pārāk ilgi
Logs bija palicis vaļā...

Vai tagad man runāt
Ar melno kaķi?



VĒJŠ IR MANS BRĀLIS

Es nebūt neesmu viens,
Vējš ir mans brālis,
Un mēs dalām uz pusēm
Mieru un nemieru.
Tas bija viņš -
Mans brālis vējš,
Kurš aiznesa prom tavu vārdu
Un noslaucīja tavu soļu zīmes
No mana nama kāpnēm.
Tagad manā namā ir miers.
Tava kādreizējā pļāpāšana
Par mīlestību
Un klejojošām zvaigznēm
Ir iesalusi tālrunī
Un vairs neatkusīs nekad,
Jo pavasara vairs nebūs.
Esmu sapircis malku
Bezgalīgi garai ziemai,
Un man būs silti tāpat.
Mans brālis vējš
Kā pieradināts suns
Gulēs pie pliederu krūma,
Un ziemas dienas
Būs mierīgi klusas.
Pārslas kritīs lēni, smagi un ilgi
Kā rudeņos zvaigznes
Tās arī būs mana klusuma zvaigznes.


KAD TU KLAUSIES KO RUNĀ MELDRI

Kad būšu aizgājis
Kaut kur tālu,
Atnāc pie krasta.
Vējš šūpos meldrus.
Paliec brīdi mierā,
Tu dzirdēsi manus vārdus.
Daudzas naktis tos esmu runājis viens.
Nekā jauna tur nebūs,
Tie jau tie paši,
Sen teiktie.
Varbūt tev vēl patiks,
Ja tos runās
Meldri, straume un vējš.
Ja ne -
Noplūc pelēko smilgu un iemet straumē.
Nebūšu īgns,
Jo sen esmu mācīts:
Nekas nav mūžīgs,
Arī mīlestība.
Tikai nepaliec ilgi;
Vējš pie krasta ir mitrs.
Tavi mati kļūs valgi
Un varbūt nepatiks tam,
Kas tos glāstīs.
Tāpēc nepaliec ilgi...