no intervijas "Dienā" ar Frederiku Beigbederu..




Jūs reiz rakstījāt, ka literatūra ir, lai pieskartos tabu. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka tas ir galvenais literatūras mērķis?
Nē, ne gluži. Taču es uzskatu, ka ir lietas, kuras var pateikt grāmatā, kuras nevar pateikt nekur citur - presē, radio, televīzijā-, nekur citur, jo to visu finasē reklāma. Un es cenšos rakstīt lietas, kuras nevar pateikt nekur citur kā romānā. Šī atziņa pieder Hermanim Broham. Viņš teicis, ka romāna definīcija ir vieta, kur tu vari pastāstīt lietas, kuras tu nevari pastāstīt nevienā citā veidā. Romāna loma ir būt romānam.

...

Jūs kritizējat patērētājsabiedrību, bet var teikt, ka savā ziņā šie cilvēki ir sabiedrības pamats - kārtīgie patērētāji, kas ievēro likumus. Protams, savā ziņā viņi ir sabiedrības grāvēji, taču, ja vairākums domātu kā jūs vai Velbeks, nekas jēdzīgs no sabiedrības nesanāktu.
Jā, tā ir, bet ir tādi, kas pretojas. Šodien pati grāmatas lasīšana ir pretošanās. Cilvēki parasti dod priekšroku televizoram, filmai, mūzikai vai videospēlēm. Ja viņi nolemj lasīt, viņi ir nolēmuši pretoties. Viņi dod priekšroku vienpatībai, klusumam, iztēlei, intelektam. Viņi nepakļaujas, un tas man patīk literatūrā, ka šodien tā ir nepakļaušanās.

...

Kā jūs vērtējat, ka Nobela prēmija tika Leklēzio?
Viņš nav mans mīļākais rakstnieks, ļoti nopiets. Taču man patīk, ko viņš pateica prēmijas saņemšanas runā: "Mēs, rakstnieki, nekad neesam pārliecināti par to ko darām, un balva dod zināmu pārliecību un spēku nākamajam darbam." Tas bija ļoti pazemīgi teikts, un es respektēju viņu par to.