aizdedzies! (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} sin) rakstīja,@ 2003-04-02 10:12:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
njuuw riiding matiirial
..vakar iesāku lasīt vienu no divām Hermaņa Heses grāmatām, kuras man tika iedāvinātas ziemassvētkos, proti, Demians..
fragments no ievada:
"Dzejnieki, rakstīdami romānus, mēdz rīkoties tā, it kā viņi būtu Dievs un spētu visā pilnībā pārredzēt un aptvert kāda cilvēka dzīvesstāstu un atainot to kā paša Dieva stāstītu, bez kādiem aizplīvurojumiem, viscaur būtisku.
Es to nespēju, tāpat kā to nespēj dzejnieki. Taču mans stāsts man ir svarīgāks nekā kaut kādam dzejniekam viņējais; jo tas ir mans paša, un tas ir stāsts par cilvēku - nevis izdomātu, iespējamu, ideālu vai kā citādi neesošu, bet gan par īstu, vienreizēju, dzīvu cilvēku. Tomēr tas, kas ir īsts, dzīvs cilvēks, šodien ir zināms mazāk nekā jebkad, un tāpēc arī cilvēki, no kuriem katrs ir vērtīgs, vienreizējs dabas izmēģinājums, tiek apšauti veseliem pulkiem. Ja mēs nebūtu vēl vairāk nekā vienreizēji cilvēki, ja katru no mums tiešām varētu pilnīgi iznīcināt ar šautenes lodi, tad vairs nebūtu jēgas stāstīt dzīvesstāstus. Taču katrs cilvēks ir ne tikai viņš pats, viņš ir arī tas vienreizējais, ļoti īpašais, katrā gadījumā svarīgais un vērā liekamais punkts, kurā krustojas pasaules parādības - šādi tikai vienu reizi un vairs nekad. Tāpēc katra cilvēka dzīvesstāsts ir svarīgs, mūžīgs, dievišķs, tāpēc katrs cilvēks, kamēr vien viņš dzīvo un izpilda dabas gribu, ir brīnišķīgs un jebkuras uzmanības cienīgs. Katrā gars ir kļuvis par veidolu, katra cieš radība, katrā tiek sists krustā kāds Pestītājs.
Par zinātāju es sevi nevaru dēvēt. Es biju meklētājs un vēl arvien tas esmu, taču es vairs nemeklēju uz zvaigznēm un grāmatās, es sāku sadzirdēt tās mācības, ko manī šalko asinis. Mans stāsts nav patīkams, tas nav salds un harmonisks kā izdomātie stāsti, tas garšo pēc nejēdzībām un apjukuma, pēc ārprāta un sapņa tāpat kā visu to cilvēku dzīve, kuri vairs negrib melot paši sev.
Katra cilvēka dzīve ir ceļš pie sevis paša, ceļa mēģinājums, takas nojausma. Neviens cilvēks nekad nav bijis pilnīgi un galīgi viņš pats; tomēr katrs tiecas tāds kļūt - viens miglaini, cits skaidrāk, katrs, kā spēj. Katrs līdz pat galam nes sev līdzi savas dzimšanas paliekas, kādas pirmatnējas pasaules gļotas un olas čaumalas. Dažs nekad netop par cilvēku, paliek varde, paliek ķirzaka, paliek skudra. Dažs augšgalā ir cilvēks un apakšgalā zivs. Tomēr katrs ir dabas centiens radīt cilvēku. Mums visiem ir kopīga izcelsme, māte, mēs visi nākam no viena un tā paša bezdibeņa; tomēr katrs, būdams dzīļu mēģinājums un centiens, tiecas pretim pats savam mērķim. Mēs spējam cits citu saprast; taču izskaidrot katrs spēj tikai pats sevi."
..vakar iesāku lasīt vienu no divām Hermaņa Heses grāmatām, kuras man tika iedāvinātas ziemassvētkos, proti, Demians..
fragments no ievada:
"Dzejnieki, rakstīdami romānus, mēdz rīkoties tā, it kā viņi būtu Dievs un spētu visā pilnībā pārredzēt un aptvert kāda cilvēka dzīvesstāstu un atainot to kā paša Dieva stāstītu, bez kādiem aizplīvurojumiem, viscaur būtisku.
Es to nespēju, tāpat kā to nespēj dzejnieki. Taču mans stāsts man ir svarīgāks nekā kaut kādam dzejniekam viņējais; jo tas ir mans paša, un tas ir stāsts par cilvēku - nevis izdomātu, iespējamu, ideālu vai kā citādi neesošu, bet gan par īstu, vienreizēju, dzīvu cilvēku. Tomēr tas, kas ir īsts, dzīvs cilvēks, šodien ir zināms mazāk nekā jebkad, un tāpēc arī cilvēki, no kuriem katrs ir vērtīgs, vienreizējs dabas izmēģinājums, tiek apšauti veseliem pulkiem. Ja mēs nebūtu vēl vairāk nekā vienreizēji cilvēki, ja katru no mums tiešām varētu pilnīgi iznīcināt ar šautenes lodi, tad vairs nebūtu jēgas stāstīt dzīvesstāstus. Taču katrs cilvēks ir ne tikai viņš pats, viņš ir arī tas vienreizējais, ļoti īpašais, katrā gadījumā svarīgais un vērā liekamais punkts, kurā krustojas pasaules parādības - šādi tikai vienu reizi un vairs nekad. Tāpēc katra cilvēka dzīvesstāsts ir svarīgs, mūžīgs, dievišķs, tāpēc katrs cilvēks, kamēr vien viņš dzīvo un izpilda dabas gribu, ir brīnišķīgs un jebkuras uzmanības cienīgs. Katrā gars ir kļuvis par veidolu, katra cieš radība, katrā tiek sists krustā kāds Pestītājs.
Par zinātāju es sevi nevaru dēvēt. Es biju meklētājs un vēl arvien tas esmu, taču es vairs nemeklēju uz zvaigznēm un grāmatās, es sāku sadzirdēt tās mācības, ko manī šalko asinis. Mans stāsts nav patīkams, tas nav salds un harmonisks kā izdomātie stāsti, tas garšo pēc nejēdzībām un apjukuma, pēc ārprāta un sapņa tāpat kā visu to cilvēku dzīve, kuri vairs negrib melot paši sev.
Katra cilvēka dzīve ir ceļš pie sevis paša, ceļa mēģinājums, takas nojausma. Neviens cilvēks nekad nav bijis pilnīgi un galīgi viņš pats; tomēr katrs tiecas tāds kļūt - viens miglaini, cits skaidrāk, katrs, kā spēj. Katrs līdz pat galam nes sev līdzi savas dzimšanas paliekas, kādas pirmatnējas pasaules gļotas un olas čaumalas. Dažs nekad netop par cilvēku, paliek varde, paliek ķirzaka, paliek skudra. Dažs augšgalā ir cilvēks un apakšgalā zivs. Tomēr katrs ir dabas centiens radīt cilvēku. Mums visiem ir kopīga izcelsme, māte, mēs visi nākam no viena un tā paša bezdibeņa; tomēr katrs, būdams dzīļu mēģinājums un centiens, tiecas pretim pats savam mērķim. Mēs spējam cits citu saprast; taču izskaidrot katrs spēj tikai pats sevi."
