RAVELS




..šī grāmatiņa ļauj būt skatītājam un vērot Morisa Ravela mūža pēdējo desmitgadi ,kā no triumfējošas slavas viņš nonāk līdz pilnīgam sabrukumam..

uzzinam, ka bez savām spožajām lakādas kurpēm viņš vispār atsakās sēsties pie flīģeļa publikas priekšā - jo bez tām viņš neesot nekas..

arī to kā viņš rada skaņdarbu "Bolero", un par kuras popularitāti viņš nemaz nav sajūsmā..

"..Katrā ziņā ir fabrika, uz kuru šobrīd Ravelam patīk skatīties; tā atrodas uz Vazinē ceļa, tulīt aiz Ruē tilta, tā dod viņam idejas. Lūk - viņš šobrīd komponē kaut ko, kas izskatās pēc darba pie konveijera.
Konveijers un mēģinājums, kompozīcija pēc mēnesi ilga darba ir pabeigta /../ Viņš ļoti labi zināja, ko ir izdarījis, nav formas vārda tiešajā nozīmē, nav attīstības, nav modulācijas, tikai ritms un aranžējums. Īsi sakot, tas ir kaut kas, kas pasiznīcinās, partitūra bez mūzikas, orķestra fabrika bez objekta, pašnāvība, kuras ierocis ir vienīgi skaņas paplašināšana. Simtiem reižu atkārtota frāze, bezcerīga lieta, no kuras neko nevar gaidīt; lūk, vismaz, viņš saka, gabals, ko svētdienas orķestri neuzdrīkstēsies iekļaut savā programmā. Bet visam tam nav nozīmes, tas ir radīts, lai tiktu dejots. Horeogrāfija, gaismas un dekorācijas liks paciest šīs frāzes atkārtošanos. Pēc tam, kad bija beidzis, dienā, ko viņš pavada ar savu brāli pie Vazinē fabrikas, Ravels viņam saka: Tu redzi, tur ir "Bolero" rūpnīca.
Un tā, viss nebūt nenotiek, kā paredzēts. Pirmoreiz, kad to dejo, tas mazliet mulsina, tomēr viss notiek. Bet tulīt pēc tam koncertā darbs gūst briesmīgus panākumus. Tas gūst ārkārtīgus panākumus. Šī bezcerīgā lieta piedzīvo triumfu, kas pārsteidz visus, sākot ar pašu autoru. Taisnība, ka vienā no pirmajām izpildīšanas reizēm kāda veca dāma zālē traki klidz, bet Ravels nogroza galvu. Lūk, viena, kura vismaz ir sapratusi, viņš saka tikai savam brālim. Galu galā par šo veiksmi viņš uztrauksies. Tik pesimistisks projekts gūst tautas atzinību, drīz arī pasaules atzinību un uz ilgu laiku ir gatavs kļūt par vienu no pasaules motīviem; ir par ko uzdot sev jautājumus, bet galvenokārt - novest lietas līdz galam. Tiem, kuri uzdrošinās viņam jautāt, ko viņš uzskata par savu šedervu: nu ko, tas ir "Bolero", viņš tulīt atbild, par nelaimi, tajā nav mūzikas.."


bet par to, kas īsti noveda viņu līdz neglābjamajam stāvoklim, īsti skaidrs nav - pārsvarā visi uzskata ka tas bija no galvas traumas ciešot autoavārijā, bet, manuprāt, iespējams, ka viņu tomēr līdz tam noveda paša komponētā mūzika, jo ir dzirdēts, ka džeza mūziķiem rodas problēmas ar smadzenēm vai viņi cieš no šizofrēnijas.. un Moriss Ravels man šķiet ļoti džezisks..

"Viņš vairs nepazīst augstāko sabiedrību, taču ievēro visu. Viņš labi saprot, ka viņa kustībām trūkst mērķa, ka viņš satver nazi aiz asmens, tuvina lūpām cigaretes aizdegto galu, katru reizi izlabojot sevi - nē, viņš murmina pie sevis, ne tā.. Viņš to visu skaidri vēro, vienlaikus būdams sava sabrukuma subkets un uzmanīgs skatītājs, dzīvs aprakts ķermenī, kas vairs neatbilst viņa gudrībai, skatīdamies uz svešinieku, kas dzīvo viņā.
Tomēr tas ir traģiski, kas ar mani notiek, viņš saka Margeritai. /../ Viņa darbs ir paveikts, viņa atkārto, tas ir liels un brīnišķīgs. Ravels neļauj viņai pabeigt teikumu. Bet kā jūst tā varat teikt, viņš izmisīgi pārtrauc Margeritu. Es neko neesmu uzrakstījis, es neko neatstāju, es neesmu pateicis neko no tā, ko vēlējos teikt.."



varbūt, kad būs laiks, jāizlasa arī šo: