aizdedzies! (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} sin) rakstīja,@ 2009-01-07 10:35:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Makss Frišs - HOMO FABER - citāti
meklēju latviešu grāmatas vāciņu, un atklāju, ka vācieši, jau pasen, ir uzņēmuši filmu.. jāmeklē rokā!
89
Pingpongā pats galvenais ir ticība saviem spēkiem, vairāk nekas.
92
..atrisina precīzi, tāpēc ka mašīna nevar neko aizmirst, tāpēc ka tā spēj visu ienākošo informāciju uztvert pilnīgāk nekā cilvēka smadzenes. Bet pats galvenais: mašīna neko nepārdzīvo, tā nepazīst baiļu, nelolo cerību, kas tikai kavē, tai nav nekādu vēlēšanos attiecībā uz rezultātu, tā darbojas tīri loģikas jomā, tāpēc es apgalvoju - robots izzina pasauli precīzāk nekā cilvēks, zina vairāk par nākotni nekā mēs, jo aprēķina to, mašīna nespekulē un nesapņo, bet vadās no saviem iegūtiem rezultātiem (feed back) un nevar kļūdīties; robotam nav vajadzīgas nekādas priekšnojautas...
93
Tāds ceļojums ar kuģi ir jocīga parādība. Piecas dienas bez mašīnas! Esmu pieradis vai nu strādāt, vai sēdēt pie mašīnas stūres. Bez kustības man nav atpūtas, un viss neparastais mani tikpat padara nervozu. Es nevarēju strādāt. Kuģis iet un iet, motori darbojas dienu un nakti, tos dzird, tos jūt, kuģis brauc bez apstājas, bet kustas tikai saule vai arī mēness, tikpat labi tā varēja būt ilūzija, ka mēs braucam, lai arī kā mūsu kuģis šūpojas, lai arī kā met viļņus, apvārsnis paliek apvārsnis, bet mēs kā fiksēti stāvam apļa vidū, un tikai viļņi slīd projām es nezinu,cik mezglu stundā ir tā ātrums, katrā ziņā virzāmies ļoti ātri, bet mainīties nemainās gluži nekas – tikai mēs kļūstam vecāki!
95
Primitīvisti tiecas anulēt nāvi, atveidodami cilvēka ķermeni, - mēs turpretī darām to, aizvietodami cilvēka ķermeni. Mistikas vietā tehnika!
98
..Hanna vēl arvien ir ļoti skaista, es gribu teikt - pievilcīga. Diemžēl acis nebija redzamas, tās slēpa saulesbrilles. Te gulēja arī daudz noziedējušu, daudz tādu, kas, jādomā, nekad nebija ziedējušas, mākslīgas amerikāņu skaistules. Zināju tikai vienu: tā Hanna nekad neizskatīsies.
98
Ir taču kustības, kas patīk tāpēc, ka ir jau kaut kur redzētas.
100
..piemeties viņas gultas malā, viņš atraisīja viņas audekla kurpju saites, kā redzams, tēlodams samarieti. It kā sliktajai dūšai būtu par ieganstu apavi.
101
Man nav nekāda iemesla mazvērtības kompleksam, kaut arī neesmu ģēnijs, esmu tomēr cilvēks, kas ieņem ievērojamu posteni, bet es arvien mazāk varu paciest šos jaunos ļaudis, viņu runas veidu, viņu ģenialitāti, lai gan aiz visa tā slēpjas tikai skaļi nākotnes plāni, ar ko plātīties, un viņiem nospļauties par to, ka mēs esam jau kaut ko šai pasaulē paveikuši; ja viņiem to atgādina, tad paplaiksnī pieklājīgs smaids.
106
Viņa nodevās pārdomām par mehāniķiem, kas viņai likās ļoti laipni, - tie augu dienu svīda un, mūžu nodzīvodami uz okeāna, okeānu nebija redzējuši.
107
Es satvēru viņu aiz vidukļa, kad viņas kājas veltīgi taustījās pēc dzelzs kāpņu apakšējā spraišļa, un, daudz negudrojot, nocēlu viņu uz grīdas. Meitene bija neparasti viegla un tai pašā laikā graciozi tvirta, rokās iegūla līdzīgi mana studbekera stūrei - tas ilga vienu sekundi, un tad viņa stāvēja uz kāpņu laukumiņa caurumotā skārda bez mazākās samulsuma pazīmes, pateicās par palīdzību, kas bija lieka, un slaucīja rokas raibā diegu galu vīkšķī.
110
Viņa jautāja, vai man neesot skumji. Jo es nedejojot. Man patīk šolaiku dejas, patīk uz tām noskatīties, uz šo eksistenciālisko lēkāšanu, kur ikviens dejo pats par sevi, gorās, kā vien iedomājas, pinas pats savās kājās, kratās līdzi kā drudzī, tas viss mazliet atgādina krītamo kaiti, tomēr jautri, ļoti temperamentīgi, kas tiesa, tas tiesa, bet es to nevaru.
112
Lejā balle vēl joprojām ritēja pilnā sparā.
Viņas aizdomas, ka skumstu tāpēc, ka esmu viens, sabojāja man garastāvokli. Esmu pieradis ceļot viens. Es dzīvoju, aizrāvies savā darbā kā jebkurš īsts vīrietis. Gluži otrādi, negribu dzīvot citādi un uzskatu par laimi, ka dzīvoju viens; pēc manas pārliecības tas vīrietim ir vienīgais ciešamais stāvoklis - pamosties vienam, kad nevajag sarunāties, tā ir patiesa bauda. Kur ir sieviete, kas spētu to saprast? Pat apvaicāšanās, kā esmu gulējis, mani kaitina, jo domās jau esmu aizklīdis tālāk, pieradis domāt uz priekšu, ne atpakaļ, risināt nākotnes plānus. Maiguma uzplūdi vakaros - to vēl var, bet maiguma uzplūdi rītos nav paciešami, un, ja vairāk nekā trīs četras dienas pavadīju kopā ar kādu sievieti, tad, atklāti sakot, tas man parasti izvērtās par liekuļošanas sākumu, jūtas no rīta - kurš vīrietis to var paciest! Tad jau labāk mazgāt traukus!
Brokastot kopā ar sievieti - jā, izņēmuma veidā atvaļinājuma laikā, brokastot uz balkona, bet ilgāk par trim nedēļām, atklāti sakot, es nekad neesmu varējis izturēt, jā, brīvlaikā, kad tikpat nezini, ko iesākt, bet pēc trim nedēļām (pats vēlākais) es jau ilgojos pēc savām turbīnām; sievietes gausīgumu no rītiem, piemēram, ja sieviete no rīta, vēl iekams apģērbusies, ir spējīga pārkārtot vāzē puķes un, to darot, tērzēt par mīlestību un laulību, to, man liekas, jau nu nevar paciest neviens vīrietis, vai arī viņš liekuļo.
113
Jau tikai aplūkojot istabu diviem, ja tā nav hotelī, ko drīz vien var atkal pamest, bet istabu diviem pastāvīgai dzīvei, ietekmē mani tā, ka esmu ar mieru pieteikties ārzemju leģionā..
Es nevaru nemitīgi ļauties jūtām. Būt vienam - ir vienīgais man pieņemamais stāvoklis, jo man nav ne mazākās vēlēšanās padarīt kādu sievieti nelaimīgu, un sievietēm jau ir nosliece justies nelaimīgām. Es atzīstu: būt vienam nav vienmēr diezin cik uzjautrinoši, ne jau vienmēr cilvēks ir pienācīgā formā. Starp citu, zinu no pieredzes, ka sievietes, tiklīdz mēs neesam labā formā, arī to zaudē; vajag tikai viņām sākt garlaikoties, tā sāk birt pārmetumi, ka mums trūkst pienācīgu jūtu. Tādā gadījumā labāk jau pavadīt laiku vienatnē.
114
..arī man mēdz būt nelāgs garastāvoklis, bet tieši tad ir labi palikt vienatnē.
Paši laimīgākie mana mūža brīži ir tie, kad eju prom no viesībām, kad sēžu mašīnā, aizcērtu durvis, ielieku aizdedzes atslēdziņu, pagriežu radio, aizkūpinu pie autodegļa cigareti, tad nospiežu sajūgu un uzlieku kāju uz gāzes pedāļa; būt starp cilvēkiem man ir piepūle - arī vīriešu sabiedrībā.
Kas attiecas uz garastāvokli, tad, kā jau teikts, es gar to neliekos zinis. Gadās ka dūša sašļūk, bet var jau sevi saņemt rokās. Noguruma pazīmes! Tāpat kā metālam. Jūtas, kā es esmu konstatējis, nav nekas cits kā noguruma
pazīmes..
gadās vājuma brīži! Tad nelīdz arī nekādu vēstuļu rakstīšana, lai nejustos viens. Tas neko negrozīs, vēlāk tikpat dzird tikai pats savus soļus tukšajā dzīvoklī. Un vēl ļaunāk: radio runātāji, kas slavē suņa barību, cepamo pulveri vai nez ko vēl un pēkšņi apklust - novēl labunakti. Bet pulkstens ir tikai divi! Tad - džins, kaut arī džinu es tāpat vien necienu..
Kaut kur vēl dzirdams kāds naksnīgs raidītājs ar simfonisko koncertu; es ieslēdzu radio. Un ko tagad? Tad es stāvu neziņā ar džina glāzi rokā un dzeru, kaut arī džinu neciešu; stāvu, lai nedzirdētu nekādus soļus savā dzīvoklī - pats savus soļus. Te nav nekā traģiska, tikai nomācoši: nevar taču pats sev novēlēt labunakti - vai tas būtu iemesls precībām?
122
Esmu taču (to es zināju arī bez spoguļa) vīrietis labākajos gados, sirms, bet sportisku augumu. Neesmu augstās domās par skaistiem vīriešiem. Ka mans deguns padevies drusku garāks, tas mani satrauca tikai pubertātes laikā, vēlāk nemaz, vēlāk bija pietiekami daudz sieviešu, kas mani atbrīvoja no aplamas mazvērtības apziņas..
126
-Protams, neuztraucas,- sacīja meitene, savākdama ar karotīti pēdējās kūkas driskas, liekas - tikai labā audzināšana liedza notīrīt šķīvi ar mēli, viņa smējās, - mamma pastāvīgi uztraucas..
129
Ar kāzu ceļojumu (tā viņš mēdza teikt) pilnīgi pietiek, pēc tam atradīsiet visu svarīgāko literatūrā, mācieties, mani kungi, svešvalodas, bet ceļot, mani kungi,- tā ir viduslaiku paraža, mums jau šodien ir tāda sakaru iespēja, ka pasaule ienāk mūsu mājās, tas jau ir atavisms - braukāt apkārt pa pasauli. Mani kungi, jūs smejaties, bet tā tas ir - ceļot ir atavisms, pienāks diena, kad vispār nebūs nekādas satiksmes un tikai jaunlaulātie braukās karietē pa pasauli un cits neviens. Jūs, smejaties, mani kungi, bet gan jūs to vēl piedzīvosiet!"
131
Cīņa ar dzemdību drudzi, ķeizargrieziens. Inkubatori priekšlaicīgi dzimušajiem. Mēs izturamies pret dzīvi nopietnāk, nekā izturējās senāk.
132-133
Pievērsīsimies statistikai: piemēram, pateicoties profilaksei, saslimšana ar tuberkulozi samazinājusies no trīsdesmit procentiem līdz astoņiem procentiem. Mīļais dieviņš atrisināja šos jautājumus ar sērgu palīdzību; mēs sērgu izrāvām no viņa rokām. Secinājums: mums jāizņem viņam no rokām arī vairošanās regulēšana. Te nav ne mazākā iemesla sirdsapziņas pārmetumiem, gluži otrādi — cilvēka cieņa prasa rīkoties saprātīgi un lemt pašam. Ja ne, tad cilvēce parūpēsies, lai sērgas vietā izrīkojas karš. Romantikas laiks beidzies. Tas, kurš noliedz tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu, ir bezatbildīgs romantiķis. Tam, protams, nevajadzētu notikt aiz vieglprātības, bet iedziļinoties jautājuma būtībā: jāraugās acīs neapstrīdamai patiesībai, piemēram, patiesībai, ka cilvēces liktenim ir tieša saskare ar jēlvielas problēmu. Nav attaisnojama dzimstības sekmēšana nacistiskajās valstīs un ari Francijā. Dzīves telpas problēma. Nedrīkst aizmirst arī automatizāciju: mums nepavisam nevajag vairs tik daudz strādnieku. Būtu saprātīgāk paaugstināt dzīves standartu. Viss pārējais ved uz karu un totālu iznīcību. Gara tumsība un bezrūpība vēl arvien ir stipri izplatīta. Pašu lielāko postu sagādā morālisti. Dzimstības ierobežošana ir kultūras konsekvence, tikai džungļos dzimšana un iznīcība pakļauta dabas iegribām. Cilvēks paredz. Romantika bijusi par iemeslu bezgala daudzām nelaimēm, neskaitāmas laulības vēl šobaltdien tiek slēgtas aiz bailēm no aborta. Kāda ir atšķirība starp aizsarglīdzekļiem un ķirurģisku iejaukšanos? Katram gadījumam tās ir cilvēciskas jūtas — nevēlēties bērnu. Cik tad bērnu ir patiesi gribēti? Gluži kas cits — sievietes vēlēšanās tad, kad bērns jau piedzimis, neapzināti iedarbojies instinkts, māte aizmirst, ka gribējusi no tā izvairīties, turklāt savas varas apziņa pār vīrieti, mātes stāvoklis kā sievietes ierocis ekonomiskajā cīņā. Kas ir liktenis? Smieklīgi saskatīt likteņa pirkstu mehāniski fizioloģiskos sakritības gadījumos, tas nav mūsdienu cilvēka cienīgi. Bērnus mēs visi vai nu vēlamies, vai nevēlamies. Vai atteikšanās no bērna ir sievietei kaitīga? Fizioloģiski, protams, ne, ja vien palīdzību nesniedz nemākulis; psihiski vienīgi tik daudz, cik attiecīgā sieviete ir morālu vai reliģiozu aizspriedumu varā. Tas, ko mēs noraidām, ir dabas iecelšana elkdievībā. Tad jau vajadzētu būt konsekventiem un atteikties no penicilīna, no zibensnovedēja, no brillēm, no DDT, no radara un tā joprojām. Mēs dzīvojam tehnikas laikmetā, cilvēks ir dabas valdnieks, cilvēks — inženieris, un, ja kāds ir citādās domās, tad lai neizmanto tiltus, ko nav. cēlusi daba. Tad vajadzētu būt konsekventam un atteikties no jebkuras ķirurģiskas iejaukšanās — tas nozīmē: mirt ar aklās zarnas iekaisumu. Tāds jau liktenis! Un tad nav arī jālieto elektriskās spuldzes, motori, nav jāizmanto atoma enerģija, nekādas skaitļojamās mašīnas, ne narkoze... Tad — atpakaļ uz džungļiem!
135
Viņas pastāvīgās raizes, ka es neizturos pret viņu nopietni bija aplamas; es neizturējos pats pret sevi nopietni, un kaut kas mani pastāvīgi darīja greizsirdīgu, lai gan es pūlējos, cik spēju, būt jauns. es prātoju, vai šodienas jaunatne (1957) ir pilnīgi citāda nekā jaunatne mūsu laikā, un secināju, ka vispār nezinu, kāda ir mūsdienu jaunatne.
136.
Viņa pārtrauca mani vienīgi tādēļ, lai aizsteigtos stāstītājam priekšā, tā norādot, ka esmu to jau kādreiz stāstījis. Tad man sametās kauns. Vispār nozīmīga viņai bija tikai nākotne, varbūt mazliet arī tagadne, bet pret citu pieredzi viņa, kā jau visi jaunieši, bija pilnīgi vienaldzīga. Viņu neinteresēja ne mazākā mērā, ka viss jau kādreiz bijis un ka mēs esam no pieredzes kaut ko mācījušies, proti, būtu varējuši mācīties.
Es centos noskaidrot, ko īstenībā Zabete gaida no nākotnes, un secināju, ka viņa pati to nezina, tikai tāpat vien priecājas. Vai es varētu gaidīt no nākotnes kaut ko tādu, ko jau nezinātu? Zabetei viss bija gluži citādi. Viņa priecājās par braucienu uz Tivoli, par tikšanos ar māti, par brokastīm, par nākotni, kad viņai kādreiz būs bērni, priecājās par savu dzimšanas dienu, par kādu skaņuplati, par kaut ko noteiktu, bet vēl jo vairāk — nenoteiktu: par visu, kā vēl nav. Iespējams, ka tas mani padarīja greizsirdīgu, bet nebūtu pareizi domāt, ka es neprotu priecāties; es priecājos par katru brīdi, kas к dod iemeslu priekam. Tiesa, es nemetu aiz kūleņus, nedziedu, taču priecāties priecājos gan. Un ne tikai par labu ēdienu. Es varbūt neprotu katrreiz izteikt savas jūtas vārdos. Cik tad ir to cikvēku, ar kuriem man iznāk saskare un kuriem kāda daļa gar manu prieku, vispār gar man tām! Zabete domāja, ka es par zemu vērtēju pārdzīvojumus, proti, izliekos. Visvairāk iepriecēja viņas prieks. Reizēm jutos pārsteigts, cik maz viņai vajadzēja, lai sāktu dziedāt, — patiesībā gluži nekā; atvelkot logu aizkarus un ierauj nelīst, viņa sāka dziedāt.
148
Es cienu skaidrību. Kad tā iegūta, tad mani notikušais gandrīz vai uzjautrina.
170
Es neatzīstu pašnāvību, tas jau negroza patiesību, ka tu esi pasaulē bijis..
174
— Valter, — viņa vaicā, — cik vecs tu tagad esi? Un viņas apsvērums: viņai neesot simt meitu, bet tikai viena vienīga (to es zināju), un viņas meitai esot tikai viena vienīga dzīve (arī to es zināju) — kā jau katram cilvēkam, arī viņai, Hannai, esot tikai viena vienīga dzīve, dzīve, kas sagandēta, un arī man (vai es to zinot?) esot tikai viena vienīga dzīve.
— Hanna, — es saku, — to mēs zinām. Mūsu ēdiens bija atdzisis.
— Kāpēc sagandēta? — es vaicāju. Hanna smēķē, lai gan vajadzētu ēst.
— Tu esi vīrietis, — viņa saka, — es esmu sieviete, tā, Valter, ir starpība.
— Cerams! — Es smejos.
174-175
Turklāt Hanna vienmēr darīja tā, kā atrada par pareizu, un tas, manuprāt, sievietei ir varens sasniegums. Viņa kārtoja savu dzīvi, kā pati gribēja. Kāpēc ar Joahimu nepaveicās, viņa nemēdza stāstīt. Hanna sauca viņu par mīļu cilvēku. Ne miņas no kāda pārmetuma, vienīgi uzskata mūs, vīriešus, vispār par jocīgiem radījumiem. Iespējams, ka Hanna bija pārāk daudz gaidījusi no vīriešiem, bet man liekas, — viņa tomēr mīl vīriešus. Ja ir runa par pārmetumiem, tad tie ir pašpārmetumi; Hanna, ja viņai vajadzētu vai ja viņa varētu vēl vienu mūžu nodzīvot, mīlētu pavisam citādi. Viņa uzskata par dabisku, ka vīrieši (tā viņa saka) ir aprobežoti, un nožēlo vienīgi pati savu muļķību, ka ikvienu no mums (es nezinu, cik to bijis) uzskatījusi par izņēmumu. Un man jāteic, lai nu kas, bet par muļķīgu Hannu nevar saukt. Bet viņa tā domā. Viņa domā, ka tā ir sievietes muļķība — vēlēties, lai vīrietis viņu saprastu; vīrietis (saka Hanna) vēlas, lai sieviete būtu noslēpumaina, un tad paša izpratne sajūsmina un satrauc.
Vīrietis dzird tikai pats sevi, tā domā Hanna, tāpēc tādas sievietes mūžs, kas gaida vīrieša izpratni, nevar būt citāds kā vien sagandēts. Tā domā Hanna. Vīrietis sevi uzskata par pasaules valdnieku, bet sievieti — tikai par savu spoguli. Valdniekam nav vajadzības mācīties savu padoto valodu, sieviete ir spiesta to darīt, tomēr viņai neko nelīdz tas, ja viņa apgūst sava valdnieka valodu, gluži otrādi — viņa apgūst valodu, ar kuru nekad netiks pie savas taisnības.
179
Es neredzu iemesla, kāpēc viņai sava dzīve būtu jāuzskata par sagandētu. Gluži otrādi. Man liekas vareni, ja kādam izdodas dzīvot aptuveni tādu dzīvi, kādu to reiz iedomājies. Es apbrīnoju Hannu. Atklāti sakot, nekad nebūtu domājis, ka filoloģija un mākslas vēsture var atmaksāties.
180
Hanna tikai smejas: ak jūs, vīrieši! Viņi ir ar mieru pakļauties jebkurai iekārtai, lai tikai varētu uzņemt savas filmas.
Hanna nelabprāt stāsta par viņu, turklāt, jo mazāk tas mani interesē, jo pamatīgāk izklāsta. Hanna pozīciju, kādu savā dzīvē ieņēmis šis Pipers, uzskata par necienīgu, bet visai tipisku zināmai vīriešu kategorijai; pilnīgs aklums, kā apgalvo Hanna, bez kontakta ar pasauli. Agrāk viņam bijusi humora izjūta, tagad viņš smejoties vēl tikai par Rietumiem. Hanna neko nepārmet, patiesībā viņa smejas pati par sevi, par savu mīlestību pret vīriešiem.
198-199
— Hanna, — es jautāju, — kāpēc tu smejies? Kaut kādai nākotnei, tā es spriedu, jābūt vienmēr, pasaule vēl nekad nav savā kustībā palikusi stāvam uz vietas, dzīve turpinās.
— Jā, — viņa saka. — Bet varbūt bez mums. Es satvēru viņu aiz pleciem.
215
Nelāgi tikai ar zobiem. Tie mani vienmēr biedējuši; lai arī ko darītu, tie tāpat sadrūp. Vispār viss cilvēks — kā konstrukcija vēl nekas, taču materiāls nederīgs: miesa nav nekāds materiāls, bet lāsts.
220
The American Way ofLife.
Jau tas vien, ko ēd un dzer šie mazasinīgie bāl-ģīmji, kuri nezina, kas ir vīns, šie vitamīnu rijēji, kuri dzer aukstu tēju, gremo vati un kuriem nav jēgas, kas ir maize, šī kokakolas tauta, ko es vairs nespēju ne acu galā ieredzēt...
222
Pat tad, kad tie ģērbušies peldkostīmos, ir noprotams, ka tiem netrūkst dolāru; viņu neciešamās balsis (kā toreiz Via Appia), viņu visur dzirdamās košļājamās gumijas balsis, pārticības plebeji.
Vēstule Marselam.
Marselam taisnība: viņu viltus veselība, viltus jauneklība, viņu sievas, kuras nespēj atzīties, ka noveco, viņu kosmētika, kas tiek lietota vēl arī līķiem, vispār viņu pornogrāfiskā attieksme pret nāvi, viņu prezidents, kuram jāsmaida kā sārtam zīdainim uz katra žurnāla vāka, citādi viņš netiek vairs citreiz ievēlēts, viņu neķītrā jauneklība....
223
Tikai skaisti cilvēki vien, es tos apbrīnoju kā neredzētus dzīvniekus, krēslā spīguļo viņu zobi, brūnie pleci un rokas, viņu acis; skan smiekli, jo viņi priecājas par dzīvi, jo ir brīvs vakars, jo paši ir skaisti.
230
Es vēlreiz apsēžos krastmalā uz akmens bluķa un vēlreiz izsmēķēju cigāru — filmēt es vairs ne-filmēju. Kam tas vajadzīgs! Hannai taisnība — vēlāk tas viss, kad tā vairs nav, jāaplūko kā filma, un tikpat jau viss kādreiz paiet...
P. S. Reiz, kad Hanna vēl bijusi bērns, viņa sakāvušies ar savu brāli un nozvērējusies, ka nekad nemīlēs nevienu vīrieti, jo jaunākajam brālim bija izdevies viņu uzvarēt. Viņa bijusi tik ļoti sašutusi par mīļo dieviņu, ka viņš puišeļiem piešķīris vairāk spēka, un tāpēc uzskatījusi viņa rīcību par negodīgu — nevis brāļa, bet Dieva rīcību.
250
Mēdz jau teikt: ja es zinātu, ka man ir kuņģa vēzis, tad ielaistu sev lodi pierē. Esmu pieķēries šai dzīvei kā vēl nekad, un, ja tas būtu vēl tikai viens gads, nožēlojams gads, ceturtdaļgads, divi mēneši (tas būtu septembris un oktobris), es nezaudētu cerību, kaut arī zinu, ka esmu pazudis. Bet es neesmu viens, Hanna ir mans draugs, un es neesmu viens.
Pulkstenis 2.40.
Uzrakstīju Hannai vēstuli.
Pulkstenis 4.00.
Rīkojums nāves gadījumā: visām manām apliecībām, ziņojumiem, vēstulēm, piezīmju grāmatiņām jātiek iznīcinātām, jo nekas neatbilst patiesībai. Būt pasaulē — atrasties gaismā. Kaut kur (kā tas vecais vīrs Korintā) vest ēzelīti pavadā — tā arī ir profesija, galvenais — nelokāmi turēties pie gaismas, nezaudēt prieku (kā mūsu meitene, kad tā dziedāja), apzinoties, ka pats dziesti gaismā, kas staro pār irbulenēm, pār asfaltu un jūru, noturēties laikā, izdzīvot mūžību mirklī. Būt mūžīgam — dzīvi nodzīvojušam.
meklēju latviešu grāmatas vāciņu, un atklāju, ka vācieši, jau pasen, ir uzņēmuši filmu.. jāmeklē rokā!
89
Pingpongā pats galvenais ir ticība saviem spēkiem, vairāk nekas.
92
..atrisina precīzi, tāpēc ka mašīna nevar neko aizmirst, tāpēc ka tā spēj visu ienākošo informāciju uztvert pilnīgāk nekā cilvēka smadzenes. Bet pats galvenais: mašīna neko nepārdzīvo, tā nepazīst baiļu, nelolo cerību, kas tikai kavē, tai nav nekādu vēlēšanos attiecībā uz rezultātu, tā darbojas tīri loģikas jomā, tāpēc es apgalvoju - robots izzina pasauli precīzāk nekā cilvēks, zina vairāk par nākotni nekā mēs, jo aprēķina to, mašīna nespekulē un nesapņo, bet vadās no saviem iegūtiem rezultātiem (feed back) un nevar kļūdīties; robotam nav vajadzīgas nekādas priekšnojautas...
93
Tāds ceļojums ar kuģi ir jocīga parādība. Piecas dienas bez mašīnas! Esmu pieradis vai nu strādāt, vai sēdēt pie mašīnas stūres. Bez kustības man nav atpūtas, un viss neparastais mani tikpat padara nervozu. Es nevarēju strādāt. Kuģis iet un iet, motori darbojas dienu un nakti, tos dzird, tos jūt, kuģis brauc bez apstājas, bet kustas tikai saule vai arī mēness, tikpat labi tā varēja būt ilūzija, ka mēs braucam, lai arī kā mūsu kuģis šūpojas, lai arī kā met viļņus, apvārsnis paliek apvārsnis, bet mēs kā fiksēti stāvam apļa vidū, un tikai viļņi slīd projām es nezinu,cik mezglu stundā ir tā ātrums, katrā ziņā virzāmies ļoti ātri, bet mainīties nemainās gluži nekas – tikai mēs kļūstam vecāki!
95
Primitīvisti tiecas anulēt nāvi, atveidodami cilvēka ķermeni, - mēs turpretī darām to, aizvietodami cilvēka ķermeni. Mistikas vietā tehnika!
98
..Hanna vēl arvien ir ļoti skaista, es gribu teikt - pievilcīga. Diemžēl acis nebija redzamas, tās slēpa saulesbrilles. Te gulēja arī daudz noziedējušu, daudz tādu, kas, jādomā, nekad nebija ziedējušas, mākslīgas amerikāņu skaistules. Zināju tikai vienu: tā Hanna nekad neizskatīsies.
98
Ir taču kustības, kas patīk tāpēc, ka ir jau kaut kur redzētas.
100
..piemeties viņas gultas malā, viņš atraisīja viņas audekla kurpju saites, kā redzams, tēlodams samarieti. It kā sliktajai dūšai būtu par ieganstu apavi.
101
Man nav nekāda iemesla mazvērtības kompleksam, kaut arī neesmu ģēnijs, esmu tomēr cilvēks, kas ieņem ievērojamu posteni, bet es arvien mazāk varu paciest šos jaunos ļaudis, viņu runas veidu, viņu ģenialitāti, lai gan aiz visa tā slēpjas tikai skaļi nākotnes plāni, ar ko plātīties, un viņiem nospļauties par to, ka mēs esam jau kaut ko šai pasaulē paveikuši; ja viņiem to atgādina, tad paplaiksnī pieklājīgs smaids.
106
Viņa nodevās pārdomām par mehāniķiem, kas viņai likās ļoti laipni, - tie augu dienu svīda un, mūžu nodzīvodami uz okeāna, okeānu nebija redzējuši.
107
Es satvēru viņu aiz vidukļa, kad viņas kājas veltīgi taustījās pēc dzelzs kāpņu apakšējā spraišļa, un, daudz negudrojot, nocēlu viņu uz grīdas. Meitene bija neparasti viegla un tai pašā laikā graciozi tvirta, rokās iegūla līdzīgi mana studbekera stūrei - tas ilga vienu sekundi, un tad viņa stāvēja uz kāpņu laukumiņa caurumotā skārda bez mazākās samulsuma pazīmes, pateicās par palīdzību, kas bija lieka, un slaucīja rokas raibā diegu galu vīkšķī.
110
Viņa jautāja, vai man neesot skumji. Jo es nedejojot. Man patīk šolaiku dejas, patīk uz tām noskatīties, uz šo eksistenciālisko lēkāšanu, kur ikviens dejo pats par sevi, gorās, kā vien iedomājas, pinas pats savās kājās, kratās līdzi kā drudzī, tas viss mazliet atgādina krītamo kaiti, tomēr jautri, ļoti temperamentīgi, kas tiesa, tas tiesa, bet es to nevaru.
112
Lejā balle vēl joprojām ritēja pilnā sparā.
Viņas aizdomas, ka skumstu tāpēc, ka esmu viens, sabojāja man garastāvokli. Esmu pieradis ceļot viens. Es dzīvoju, aizrāvies savā darbā kā jebkurš īsts vīrietis. Gluži otrādi, negribu dzīvot citādi un uzskatu par laimi, ka dzīvoju viens; pēc manas pārliecības tas vīrietim ir vienīgais ciešamais stāvoklis - pamosties vienam, kad nevajag sarunāties, tā ir patiesa bauda. Kur ir sieviete, kas spētu to saprast? Pat apvaicāšanās, kā esmu gulējis, mani kaitina, jo domās jau esmu aizklīdis tālāk, pieradis domāt uz priekšu, ne atpakaļ, risināt nākotnes plānus. Maiguma uzplūdi vakaros - to vēl var, bet maiguma uzplūdi rītos nav paciešami, un, ja vairāk nekā trīs četras dienas pavadīju kopā ar kādu sievieti, tad, atklāti sakot, tas man parasti izvērtās par liekuļošanas sākumu, jūtas no rīta - kurš vīrietis to var paciest! Tad jau labāk mazgāt traukus!
Brokastot kopā ar sievieti - jā, izņēmuma veidā atvaļinājuma laikā, brokastot uz balkona, bet ilgāk par trim nedēļām, atklāti sakot, es nekad neesmu varējis izturēt, jā, brīvlaikā, kad tikpat nezini, ko iesākt, bet pēc trim nedēļām (pats vēlākais) es jau ilgojos pēc savām turbīnām; sievietes gausīgumu no rītiem, piemēram, ja sieviete no rīta, vēl iekams apģērbusies, ir spējīga pārkārtot vāzē puķes un, to darot, tērzēt par mīlestību un laulību, to, man liekas, jau nu nevar paciest neviens vīrietis, vai arī viņš liekuļo.
113
Jau tikai aplūkojot istabu diviem, ja tā nav hotelī, ko drīz vien var atkal pamest, bet istabu diviem pastāvīgai dzīvei, ietekmē mani tā, ka esmu ar mieru pieteikties ārzemju leģionā..
Es nevaru nemitīgi ļauties jūtām. Būt vienam - ir vienīgais man pieņemamais stāvoklis, jo man nav ne mazākās vēlēšanās padarīt kādu sievieti nelaimīgu, un sievietēm jau ir nosliece justies nelaimīgām. Es atzīstu: būt vienam nav vienmēr diezin cik uzjautrinoši, ne jau vienmēr cilvēks ir pienācīgā formā. Starp citu, zinu no pieredzes, ka sievietes, tiklīdz mēs neesam labā formā, arī to zaudē; vajag tikai viņām sākt garlaikoties, tā sāk birt pārmetumi, ka mums trūkst pienācīgu jūtu. Tādā gadījumā labāk jau pavadīt laiku vienatnē.
114
..arī man mēdz būt nelāgs garastāvoklis, bet tieši tad ir labi palikt vienatnē.
Paši laimīgākie mana mūža brīži ir tie, kad eju prom no viesībām, kad sēžu mašīnā, aizcērtu durvis, ielieku aizdedzes atslēdziņu, pagriežu radio, aizkūpinu pie autodegļa cigareti, tad nospiežu sajūgu un uzlieku kāju uz gāzes pedāļa; būt starp cilvēkiem man ir piepūle - arī vīriešu sabiedrībā.
Kas attiecas uz garastāvokli, tad, kā jau teikts, es gar to neliekos zinis. Gadās ka dūša sašļūk, bet var jau sevi saņemt rokās. Noguruma pazīmes! Tāpat kā metālam. Jūtas, kā es esmu konstatējis, nav nekas cits kā noguruma
pazīmes..
gadās vājuma brīži! Tad nelīdz arī nekādu vēstuļu rakstīšana, lai nejustos viens. Tas neko negrozīs, vēlāk tikpat dzird tikai pats savus soļus tukšajā dzīvoklī. Un vēl ļaunāk: radio runātāji, kas slavē suņa barību, cepamo pulveri vai nez ko vēl un pēkšņi apklust - novēl labunakti. Bet pulkstens ir tikai divi! Tad - džins, kaut arī džinu es tāpat vien necienu..
Kaut kur vēl dzirdams kāds naksnīgs raidītājs ar simfonisko koncertu; es ieslēdzu radio. Un ko tagad? Tad es stāvu neziņā ar džina glāzi rokā un dzeru, kaut arī džinu neciešu; stāvu, lai nedzirdētu nekādus soļus savā dzīvoklī - pats savus soļus. Te nav nekā traģiska, tikai nomācoši: nevar taču pats sev novēlēt labunakti - vai tas būtu iemesls precībām?
122
Esmu taču (to es zināju arī bez spoguļa) vīrietis labākajos gados, sirms, bet sportisku augumu. Neesmu augstās domās par skaistiem vīriešiem. Ka mans deguns padevies drusku garāks, tas mani satrauca tikai pubertātes laikā, vēlāk nemaz, vēlāk bija pietiekami daudz sieviešu, kas mani atbrīvoja no aplamas mazvērtības apziņas..
126
-Protams, neuztraucas,- sacīja meitene, savākdama ar karotīti pēdējās kūkas driskas, liekas - tikai labā audzināšana liedza notīrīt šķīvi ar mēli, viņa smējās, - mamma pastāvīgi uztraucas..
129
Ar kāzu ceļojumu (tā viņš mēdza teikt) pilnīgi pietiek, pēc tam atradīsiet visu svarīgāko literatūrā, mācieties, mani kungi, svešvalodas, bet ceļot, mani kungi,- tā ir viduslaiku paraža, mums jau šodien ir tāda sakaru iespēja, ka pasaule ienāk mūsu mājās, tas jau ir atavisms - braukāt apkārt pa pasauli. Mani kungi, jūs smejaties, bet tā tas ir - ceļot ir atavisms, pienāks diena, kad vispār nebūs nekādas satiksmes un tikai jaunlaulātie braukās karietē pa pasauli un cits neviens. Jūs, smejaties, mani kungi, bet gan jūs to vēl piedzīvosiet!"
131
Cīņa ar dzemdību drudzi, ķeizargrieziens. Inkubatori priekšlaicīgi dzimušajiem. Mēs izturamies pret dzīvi nopietnāk, nekā izturējās senāk.
132-133
Pievērsīsimies statistikai: piemēram, pateicoties profilaksei, saslimšana ar tuberkulozi samazinājusies no trīsdesmit procentiem līdz astoņiem procentiem. Mīļais dieviņš atrisināja šos jautājumus ar sērgu palīdzību; mēs sērgu izrāvām no viņa rokām. Secinājums: mums jāizņem viņam no rokām arī vairošanās regulēšana. Te nav ne mazākā iemesla sirdsapziņas pārmetumiem, gluži otrādi — cilvēka cieņa prasa rīkoties saprātīgi un lemt pašam. Ja ne, tad cilvēce parūpēsies, lai sērgas vietā izrīkojas karš. Romantikas laiks beidzies. Tas, kurš noliedz tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu, ir bezatbildīgs romantiķis. Tam, protams, nevajadzētu notikt aiz vieglprātības, bet iedziļinoties jautājuma būtībā: jāraugās acīs neapstrīdamai patiesībai, piemēram, patiesībai, ka cilvēces liktenim ir tieša saskare ar jēlvielas problēmu. Nav attaisnojama dzimstības sekmēšana nacistiskajās valstīs un ari Francijā. Dzīves telpas problēma. Nedrīkst aizmirst arī automatizāciju: mums nepavisam nevajag vairs tik daudz strādnieku. Būtu saprātīgāk paaugstināt dzīves standartu. Viss pārējais ved uz karu un totālu iznīcību. Gara tumsība un bezrūpība vēl arvien ir stipri izplatīta. Pašu lielāko postu sagādā morālisti. Dzimstības ierobežošana ir kultūras konsekvence, tikai džungļos dzimšana un iznīcība pakļauta dabas iegribām. Cilvēks paredz. Romantika bijusi par iemeslu bezgala daudzām nelaimēm, neskaitāmas laulības vēl šobaltdien tiek slēgtas aiz bailēm no aborta. Kāda ir atšķirība starp aizsarglīdzekļiem un ķirurģisku iejaukšanos? Katram gadījumam tās ir cilvēciskas jūtas — nevēlēties bērnu. Cik tad bērnu ir patiesi gribēti? Gluži kas cits — sievietes vēlēšanās tad, kad bērns jau piedzimis, neapzināti iedarbojies instinkts, māte aizmirst, ka gribējusi no tā izvairīties, turklāt savas varas apziņa pār vīrieti, mātes stāvoklis kā sievietes ierocis ekonomiskajā cīņā. Kas ir liktenis? Smieklīgi saskatīt likteņa pirkstu mehāniski fizioloģiskos sakritības gadījumos, tas nav mūsdienu cilvēka cienīgi. Bērnus mēs visi vai nu vēlamies, vai nevēlamies. Vai atteikšanās no bērna ir sievietei kaitīga? Fizioloģiski, protams, ne, ja vien palīdzību nesniedz nemākulis; psihiski vienīgi tik daudz, cik attiecīgā sieviete ir morālu vai reliģiozu aizspriedumu varā. Tas, ko mēs noraidām, ir dabas iecelšana elkdievībā. Tad jau vajadzētu būt konsekventiem un atteikties no penicilīna, no zibensnovedēja, no brillēm, no DDT, no radara un tā joprojām. Mēs dzīvojam tehnikas laikmetā, cilvēks ir dabas valdnieks, cilvēks — inženieris, un, ja kāds ir citādās domās, tad lai neizmanto tiltus, ko nav. cēlusi daba. Tad vajadzētu būt konsekventam un atteikties no jebkuras ķirurģiskas iejaukšanās — tas nozīmē: mirt ar aklās zarnas iekaisumu. Tāds jau liktenis! Un tad nav arī jālieto elektriskās spuldzes, motori, nav jāizmanto atoma enerģija, nekādas skaitļojamās mašīnas, ne narkoze... Tad — atpakaļ uz džungļiem!
135
Viņas pastāvīgās raizes, ka es neizturos pret viņu nopietni bija aplamas; es neizturējos pats pret sevi nopietni, un kaut kas mani pastāvīgi darīja greizsirdīgu, lai gan es pūlējos, cik spēju, būt jauns. es prātoju, vai šodienas jaunatne (1957) ir pilnīgi citāda nekā jaunatne mūsu laikā, un secināju, ka vispār nezinu, kāda ir mūsdienu jaunatne.
136.
Viņa pārtrauca mani vienīgi tādēļ, lai aizsteigtos stāstītājam priekšā, tā norādot, ka esmu to jau kādreiz stāstījis. Tad man sametās kauns. Vispār nozīmīga viņai bija tikai nākotne, varbūt mazliet arī tagadne, bet pret citu pieredzi viņa, kā jau visi jaunieši, bija pilnīgi vienaldzīga. Viņu neinteresēja ne mazākā mērā, ka viss jau kādreiz bijis un ka mēs esam no pieredzes kaut ko mācījušies, proti, būtu varējuši mācīties.
Es centos noskaidrot, ko īstenībā Zabete gaida no nākotnes, un secināju, ka viņa pati to nezina, tikai tāpat vien priecājas. Vai es varētu gaidīt no nākotnes kaut ko tādu, ko jau nezinātu? Zabetei viss bija gluži citādi. Viņa priecājās par braucienu uz Tivoli, par tikšanos ar māti, par brokastīm, par nākotni, kad viņai kādreiz būs bērni, priecājās par savu dzimšanas dienu, par kādu skaņuplati, par kaut ko noteiktu, bet vēl jo vairāk — nenoteiktu: par visu, kā vēl nav. Iespējams, ka tas mani padarīja greizsirdīgu, bet nebūtu pareizi domāt, ka es neprotu priecāties; es priecājos par katru brīdi, kas к dod iemeslu priekam. Tiesa, es nemetu aiz kūleņus, nedziedu, taču priecāties priecājos gan. Un ne tikai par labu ēdienu. Es varbūt neprotu katrreiz izteikt savas jūtas vārdos. Cik tad ir to cikvēku, ar kuriem man iznāk saskare un kuriem kāda daļa gar manu prieku, vispār gar man tām! Zabete domāja, ka es par zemu vērtēju pārdzīvojumus, proti, izliekos. Visvairāk iepriecēja viņas prieks. Reizēm jutos pārsteigts, cik maz viņai vajadzēja, lai sāktu dziedāt, — patiesībā gluži nekā; atvelkot logu aizkarus un ierauj nelīst, viņa sāka dziedāt.
148
Es cienu skaidrību. Kad tā iegūta, tad mani notikušais gandrīz vai uzjautrina.
170
Es neatzīstu pašnāvību, tas jau negroza patiesību, ka tu esi pasaulē bijis..
174
— Valter, — viņa vaicā, — cik vecs tu tagad esi? Un viņas apsvērums: viņai neesot simt meitu, bet tikai viena vienīga (to es zināju), un viņas meitai esot tikai viena vienīga dzīve (arī to es zināju) — kā jau katram cilvēkam, arī viņai, Hannai, esot tikai viena vienīga dzīve, dzīve, kas sagandēta, un arī man (vai es to zinot?) esot tikai viena vienīga dzīve.
— Hanna, — es saku, — to mēs zinām. Mūsu ēdiens bija atdzisis.
— Kāpēc sagandēta? — es vaicāju. Hanna smēķē, lai gan vajadzētu ēst.
— Tu esi vīrietis, — viņa saka, — es esmu sieviete, tā, Valter, ir starpība.
— Cerams! — Es smejos.
174-175
Turklāt Hanna vienmēr darīja tā, kā atrada par pareizu, un tas, manuprāt, sievietei ir varens sasniegums. Viņa kārtoja savu dzīvi, kā pati gribēja. Kāpēc ar Joahimu nepaveicās, viņa nemēdza stāstīt. Hanna sauca viņu par mīļu cilvēku. Ne miņas no kāda pārmetuma, vienīgi uzskata mūs, vīriešus, vispār par jocīgiem radījumiem. Iespējams, ka Hanna bija pārāk daudz gaidījusi no vīriešiem, bet man liekas, — viņa tomēr mīl vīriešus. Ja ir runa par pārmetumiem, tad tie ir pašpārmetumi; Hanna, ja viņai vajadzētu vai ja viņa varētu vēl vienu mūžu nodzīvot, mīlētu pavisam citādi. Viņa uzskata par dabisku, ka vīrieši (tā viņa saka) ir aprobežoti, un nožēlo vienīgi pati savu muļķību, ka ikvienu no mums (es nezinu, cik to bijis) uzskatījusi par izņēmumu. Un man jāteic, lai nu kas, bet par muļķīgu Hannu nevar saukt. Bet viņa tā domā. Viņa domā, ka tā ir sievietes muļķība — vēlēties, lai vīrietis viņu saprastu; vīrietis (saka Hanna) vēlas, lai sieviete būtu noslēpumaina, un tad paša izpratne sajūsmina un satrauc.
Vīrietis dzird tikai pats sevi, tā domā Hanna, tāpēc tādas sievietes mūžs, kas gaida vīrieša izpratni, nevar būt citāds kā vien sagandēts. Tā domā Hanna. Vīrietis sevi uzskata par pasaules valdnieku, bet sievieti — tikai par savu spoguli. Valdniekam nav vajadzības mācīties savu padoto valodu, sieviete ir spiesta to darīt, tomēr viņai neko nelīdz tas, ja viņa apgūst sava valdnieka valodu, gluži otrādi — viņa apgūst valodu, ar kuru nekad netiks pie savas taisnības.
179
Es neredzu iemesla, kāpēc viņai sava dzīve būtu jāuzskata par sagandētu. Gluži otrādi. Man liekas vareni, ja kādam izdodas dzīvot aptuveni tādu dzīvi, kādu to reiz iedomājies. Es apbrīnoju Hannu. Atklāti sakot, nekad nebūtu domājis, ka filoloģija un mākslas vēsture var atmaksāties.
180
Hanna tikai smejas: ak jūs, vīrieši! Viņi ir ar mieru pakļauties jebkurai iekārtai, lai tikai varētu uzņemt savas filmas.
Hanna nelabprāt stāsta par viņu, turklāt, jo mazāk tas mani interesē, jo pamatīgāk izklāsta. Hanna pozīciju, kādu savā dzīvē ieņēmis šis Pipers, uzskata par necienīgu, bet visai tipisku zināmai vīriešu kategorijai; pilnīgs aklums, kā apgalvo Hanna, bez kontakta ar pasauli. Agrāk viņam bijusi humora izjūta, tagad viņš smejoties vēl tikai par Rietumiem. Hanna neko nepārmet, patiesībā viņa smejas pati par sevi, par savu mīlestību pret vīriešiem.
198-199
— Hanna, — es jautāju, — kāpēc tu smejies? Kaut kādai nākotnei, tā es spriedu, jābūt vienmēr, pasaule vēl nekad nav savā kustībā palikusi stāvam uz vietas, dzīve turpinās.
— Jā, — viņa saka. — Bet varbūt bez mums. Es satvēru viņu aiz pleciem.
215
Nelāgi tikai ar zobiem. Tie mani vienmēr biedējuši; lai arī ko darītu, tie tāpat sadrūp. Vispār viss cilvēks — kā konstrukcija vēl nekas, taču materiāls nederīgs: miesa nav nekāds materiāls, bet lāsts.
220
The American Way ofLife.
Jau tas vien, ko ēd un dzer šie mazasinīgie bāl-ģīmji, kuri nezina, kas ir vīns, šie vitamīnu rijēji, kuri dzer aukstu tēju, gremo vati un kuriem nav jēgas, kas ir maize, šī kokakolas tauta, ko es vairs nespēju ne acu galā ieredzēt...
222
Pat tad, kad tie ģērbušies peldkostīmos, ir noprotams, ka tiem netrūkst dolāru; viņu neciešamās balsis (kā toreiz Via Appia), viņu visur dzirdamās košļājamās gumijas balsis, pārticības plebeji.
Vēstule Marselam.
Marselam taisnība: viņu viltus veselība, viltus jauneklība, viņu sievas, kuras nespēj atzīties, ka noveco, viņu kosmētika, kas tiek lietota vēl arī līķiem, vispār viņu pornogrāfiskā attieksme pret nāvi, viņu prezidents, kuram jāsmaida kā sārtam zīdainim uz katra žurnāla vāka, citādi viņš netiek vairs citreiz ievēlēts, viņu neķītrā jauneklība....
223
Tikai skaisti cilvēki vien, es tos apbrīnoju kā neredzētus dzīvniekus, krēslā spīguļo viņu zobi, brūnie pleci un rokas, viņu acis; skan smiekli, jo viņi priecājas par dzīvi, jo ir brīvs vakars, jo paši ir skaisti.
230
Es vēlreiz apsēžos krastmalā uz akmens bluķa un vēlreiz izsmēķēju cigāru — filmēt es vairs ne-filmēju. Kam tas vajadzīgs! Hannai taisnība — vēlāk tas viss, kad tā vairs nav, jāaplūko kā filma, un tikpat jau viss kādreiz paiet...
P. S. Reiz, kad Hanna vēl bijusi bērns, viņa sakāvušies ar savu brāli un nozvērējusies, ka nekad nemīlēs nevienu vīrieti, jo jaunākajam brālim bija izdevies viņu uzvarēt. Viņa bijusi tik ļoti sašutusi par mīļo dieviņu, ka viņš puišeļiem piešķīris vairāk spēka, un tāpēc uzskatījusi viņa rīcību par negodīgu — nevis brāļa, bet Dieva rīcību.
250
Mēdz jau teikt: ja es zinātu, ka man ir kuņģa vēzis, tad ielaistu sev lodi pierē. Esmu pieķēries šai dzīvei kā vēl nekad, un, ja tas būtu vēl tikai viens gads, nožēlojams gads, ceturtdaļgads, divi mēneši (tas būtu septembris un oktobris), es nezaudētu cerību, kaut arī zinu, ka esmu pazudis. Bet es neesmu viens, Hanna ir mans draugs, un es neesmu viens.
Pulkstenis 2.40.
Uzrakstīju Hannai vēstuli.
Pulkstenis 4.00.
Rīkojums nāves gadījumā: visām manām apliecībām, ziņojumiem, vēstulēm, piezīmju grāmatiņām jātiek iznīcinātām, jo nekas neatbilst patiesībai. Būt pasaulē — atrasties gaismā. Kaut kur (kā tas vecais vīrs Korintā) vest ēzelīti pavadā — tā arī ir profesija, galvenais — nelokāmi turēties pie gaismas, nezaudēt prieku (kā mūsu meitene, kad tā dziedāja), apzinoties, ka pats dziesti gaismā, kas staro pār irbulenēm, pār asfaltu un jūru, noturēties laikā, izdzīvot mūžību mirklī. Būt mūžīgam — dzīvi nodzīvojušam.
