Boriss Vians "Sarkanā Zāle" [citāti: II.daļa]

***

-Kad viss bija beidzies, nekas nepalika. Atskaitot vilšanos. Galu galā... nevar taču visu laiku dzīvot bez uzrāviena.

***

Lai neizsīktu spēki viņš elpoja lēnā ritmā. Asinis ritmiski pulsēja savos vados. ..
Gaiss kļuva retināts, Volfa pulss paātrinājās, un viņš juta, ka plaušu dziļumā ir radies tukšums, kas jāpiepilda.

***

Ap Volfu drūzmējās sen aizgājušo laiku gali - brīžam mīksti kā pelēkas peles, tramīgi un kustīgi, brīžam žilbinoši, dzīvīguma un saules pilni; citi plūda kā mainīgas un rāmas straumes, vieglas un raitas gluži kā putas viļņu galos.
Dažiem gabaliem piemita tā precizitāte un stingrums, kas neīstām bērnības ainiņām, kuras uzradušās vēlāk, skatoties fotogrāfijas vai klausoties to cilvēku sarunās, kas gremdējas atmiņās, kuras nav iespējams no jauna izjust, jo to būtība jau sen kopš pagaisusi.

***

Tas bija togad, kad pēc atgriešanās no brīvdienām atklājās, ka pašā apakšējā atvilknē peles bez žēlestības ir sagrauzušas sīciņās svecītes, kas vēl vakar greznoja rotaļveikalu, bet, attaisot blakus atvilkni, priecīgs pārliecinies, ka peles nav pieskārušās burtiņmakaronu paciņai, no kuriem, vakarā ēdot zupu, var laika kavēklim izlikt uz šķīvja malas savu vārdu.

***

Atmiņu nav, ir cita dzīve, ko vēlreiz izdzīvo cits cilvēks, kuru daļēji veido pašas atmiņas. Laika virzība nav pagriežama uz pretējo pusi, ja vien nedzīvo ar aizvērtām acīm un kurlām ausīm.

***

Pie drupām uz balta akmens sola Volfs saskatīja linu drēbēs ģērbta sēdoša veca vīra apveidu. Pienācis tuvāk, Volfs saprata, ka tas, ko viņš bija noturējis par apģērbu, patiesībā bija bārda, milzīga, sudrabaina bārda, kas piecas sešas reizes apvija vīra augumu. ..
Volfs pienāca viņam klāt. tuvumā viņš ieraudzīja, ka vecā vīra seja bija krunkaina kā sarkanam gaisa balonam, no kura izplūdis gandrīz viss gaiss. Viņam bija milzīgs deguns ar it kā spirālurbja izurbtām pamatīgām nāsīm, no kurām spraucās ārā spalvu kušķi, izcilnas uzacis virs dzirkstošajām acīm un kā stilbukauli vai cukurkauli lieli vaigukauli. Sirmie ezītī apcirptie mati atgādināja kokvilnas kārstuvi. Vecuma deformētās plaukstas ar lieliem, kantainiem nagiem atdusējās uz ceļgaliem. Viņa vienīgais apģērbs bija antīki zaļi balti svītrotas peldbikses un stiegrainajām pēdām pārāk platas sandeles.

***

-Vai jūs zināt, kas ir galoda?- Perla kungs jautāja.
-Vai jūs zināt, kā tā izgatavota?
-Neesmu speciāli pētījis galodas.
-Galodas,- Perla kungs skaidroja, - ir abrazīvas daļiņas, kas veic darbu, un saistviela, kura tās notur vietā un kurai jānolietojas ātrāk nekā graudiņiem, lai varētu tos palaist vaļā. Protams, darbu veic kristāli, taču ārī saistviela ir tikpat nozīmīga. Bez tās nekas neiznāktu, būtu tikai liels daudzums satāvdaļu, kuras gan ir spožas un izturīgas, taču nesavāktas un nederīgas, gluži kā aforismu krājums.

***

Visi vecāki ir vienādi! Kur nu! Tātad, tāpēc ka jūsu vecāki jūs neierobežoja, jūs viņus neņemat vērā.
-Man bija labi vecāki, pilnīgi piekrītu,- Volfs apstiprināja, -bet, ja gadās slikti vecāki, bērni pretojas krietni negantāk, un galu galā tas dod daudz lielāku labumu.
-Nē,- Perla kungs iebilda. -Tā patērē vairāk enerģijas, bet, tā kā sākuma punkts šādās reizēs atrodas daudz zemāk, visi nonāk tieši turpat; veltīgs spēku patēriņš. Saprotams, ja cilvēks ir pārvarējis vairāk šķēršļu, viņš sliecas domāt, ka ir ticis tālāk. Maldi. Cīnīties nenozīmē virzīties uz priekšu.

***

Es grimu jūtās līdz ausīm. Mani pārlieku mīlēja, bet, tā kā es sevi nemīlēju, loģiski secināju, ka tie, kuri mani mīl, ir stulbi...pat ļauni... un pamazām vien es sev radīju pasauli pēc sava mēra.. Tukšu un mirdzošu kā ziemeļu ainavu..

Pretošanās maigumam, raizes par to, ko par mani teiks citi, tas bija solis pretī vientulībai. Tāpēc, ka man bija bailes, tāpēc, ka man bija kauns, tāpēc, ka biju vīlies, es vēlējos tēlot vienaldzīgus varoņus. Kas var būt vientuļāks par varoni?
-Kas var būt vientuļāks par mironi?- Perla kungs atsvešināti piezīmēja.

***

..Lila sēdēja pie tualetes galdiņa un sakopa nagus. Tie bija trīs minūtes mirkuši atkaļķotā tīteņa sulā, lai mīkstinātu ienadžus un lai mēnestiņi būtu redzami pa veselu naga cetrutdaļu. Viņa rūpīgi sagatavoja nelielo krātiņu ar bīdāmo grīdu, kurā divi speciāli apmācīti cietspārņi aināja apakšžokļus, gaidīdami brīdi, kad, pielikti pie darba, saņems uzdevumu iznīcināt ādiņas. Uzmundrinājusi tos ar dažiem izmeklētiem vārdiem, Lila novietoja krātiņu uz īkšķa naga un pavilka bīdāmo grīdu. Apmierināti zumēdami, cietspārņi ķērās pie darba, slimīgas sāncesības iedvesmoti. Āda sabirza smalkos putekļos no pirmā insekta ātrajām žokļu kustībām, bet otrs rūpīgi pieslīpēja malas, nolīdzinādams un nogludinādams kolēģa padarīto.

***

-Vispār, kad dzīve izdara pagriezienu, tas nenotiek ar dzīves iepriekšēju nodomu.

***

-Viss, kas nav ne krāsa, ne smarža, ne mūzika,- viņš runāja, skatīdamies uz pirkstiem, -ir bērnišķība.
-Bet sieviete?- Lila iebilda. -Paša sieva?
-Sieviete- nē, pats par sevi saprotams,- Volfs sacīja, -jo tā ir vismaz tās visas trīs kopā.

***

-Tu mūžam esi nomākts,- Lila atzina. -Pats jocīgākais ir tas, ka tu ar šādu dzīves uztveri vēl joprojām kaut ko dari. Tomēr tu vēl neesi izmēģinājis visu...

***

Tukšā pudele, apzinājusies savu absolūto nelietderību, sašaurinājās, saruka, nočūkstēja un pazuda.

***

Ūdenskritumā galvenais ir kritums, nevis ūdens.

***

-bērniem ķeras klāt pārāk agri,- Volfs teica. -Viņus sāk apstrādāt tādā vecumā, kad viņi tic brīnumiem, viņi grib redzēt kaut vienu, bet to nepiedzīvo, un ar to tad viņiem viss beidzas.

***

Viņam bija liela dzimumzīmīte pie deguna. Reizēm stundu laikā viņš tai piezīmēja spārnus un kājiņas, lai citi domātu, ka tā ir muša.