ZELTAINĀS LĀSES Alfreds Krūklis
Tagad
es gribu jums stāstīt par prieku,
ko apvij skumjas
kā apelsīnu - miza.
Es gribu nolobīt mizu
un just prieku
uz savas mēles,
es gribu to sadalīt
biezās,
sulīgās šķēlēs -
lai zeltainas lāses pil!
Lāses - saldas,
miza - rūgta,
manas bites ap tām
lidinājas -
ne aicinātas,
ne lūgtas.
Bitēm
putekšņotas kājas -
smagas,
pielīm pie mizas
un netiek vairs nost.
Zeltainas lāses - malda,
vilina,
bet mizai - zemes spēks,
valda,
savā rūgtumā - svilina!
Un tā visu mūžu bites cīnās -
zeltainās lāses
vai
rūgtā miza?
Bet tagad man pietiek!
Es apēdu mizu
un pataupu lāses
nākamām dienām.
Lidojiet, manas bites, -
pa vienai!