|
December 31st, 2007
10:18 pm - Jaungada vēlējumi.
Pēc iespējas laimīgāko jauno 2008. gadu visiem! Daudz i naudas, i veselības, i skaistuma, i laimes vispārēji. Uzdzīvojiet!
|
December 28th, 2007
10:01 am - Piedod, nespēju necitēt.
"Mhm, rv1ģ audzēkņu kopējā iezīme - viņi visi kā viens neeksistē."
|
December 24th, 2007
11:26 pm - Radošā krīze. Joprojām.
Es dziedu cilvēku kāzās, kļūdama ar katru reizi arvien vārgāka. Viņi visi redz smaidu un skaistu seju, viņi dzird daiļu eņģeļa balsi, kādu nekad nav dzirdējuši atskanam no cilvēka mutes. Bet pašu galveno šie kāzu un svētku viesi neredz aiz tik daudzajiem plīvuriem. Neko, pie velna, viņi neredz, jo nemaz arī negrib skatīties. Dziedātāja ir nelaimīga. Nekad nav bijusi laimīga. No manis vēl aizvakar aizgāja vīrs, mani atlaida no darba, es turpinu eksistēt, par spīti tam, ka nedzīvoju vairs. Un viņš man nekad neticēja. Plīvuri – tie vienmēr ir ar mani, aizsegdami visu nomācošo un skumjo, kas varētu kaut mazliet patraucēt pasaulei priecāties, stulbi priecāties par to, ko tā nesaprot. Šobrīd es redzu visu sarkanu, tumši sarkanu kā svaigi sakaltušas asinis – tā ir iznīcība, tur ir izmisums, tur ir vēl tik daudz. Iznīcības plīvurs, kas stipejas aiz manis jau gadiem, sācis nodilt. Bet tas joprojām ir sarkans.
Tas toreiz uz klints plīvoja stipri vairāk kā citi, kad es turēju savās bezspēcīgajās rokās mirstošo tās dienas vētru, lai pēcāk iesviestu to nemiera pilnajā jūrā. Nemiera pilna, kā es šajā vasaras tumsā. Un man nav karsti visos šajos plīvuros, tie nekad nesilda, tie ir auksti kā ledus, vienmēr. Cik daiļš negaiss, pat tad, kad vētra jau mirusi – viņas nāve vienmēr būs skaistākais, ko pieredzējušas šīs klintis. Tajā dienā es nometu plīvurus, palikdama vienīgi plānā, piegulošā vasaras kleitā, kas sniedzās līdz pat zemei. Beidzot arī mati brīvi plīvoja liegā vējā, glāstīdami manus kailos plecus. Es redzu pasauli pašas acīm, es tad padomāju.
Man vajadzēja mesties jūrā. Es to būtu izdarījusi plīvuru spiesta.
Es dziedu atkal, kārtējās kāzās, man uz sejas ir smaidoša maska. Tieši tik smaidoša, lai tā nevienam nerūpētu. Lai man nerūpētu neviens cits, lai varētu, kā allaž, ļaut balsij dzīvot savu dzīvi. Es nekad nerunāju, jo man pašai nav balss – balss ir kāzu visiem. Viņi izsūc manu dzīvības spēku. Pēc svinībām es, ietinusies simtos plandošu audumu, došos uz nakts diskotēku kādā no slēgtajiem klubiem. Visu vakaru sēdēšu uz mīkstā dīvāna blakus kādam jauneklim, kuram šķitīs, ka ir mani savaldzinājis, vērošu dejojošas meitenes melnās drānās ar spilgtiem pavedieniem tumšajos matos, vērošu kā vijas viņu augumi ap tādiem pašiem jaunekļiem, kuriem patiesībā ir vienalga, kas tā ir, kas viņam apvijusies kā daiļākā no efejām. Bet pašlaik es ziedoju savas asinis dēļiem uz kuriem atbalstu kājas dziedot – tikai šis upuris pasargās visus no mana Iznīcības plīvura.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/confused.gif) confused
Current Music: Angelspit - Infect
|
December 17th, 2007
01:06 am - Eņģelis un zvērs.
Tajā pašā mirklī viņa saprata, ka vēlas viņa rokas uz sevis, sajust tās ar katru ādas šūniņu. Un dzirdēt viņa balss chukstus pie auss. Pār ķermeni pārskrēja patīkamas trīsas, bet tad viņa nobijās, ka viņš varētu izdzirdēt viņas domas. Nē, to viņa nevēlējās, tas būtu visai apkaunojoši. Beigu galā, tā tachu bija kā draudzība. Viņa pēkšņi sajutās nožēlojama. Vienmēr nāca domas, kuras nedrīkstēja nākt, vienmēr viņai tās nācās slēpt. Tikpat labu prātu viņa paslēptu savu seju, kā to dara arābu sievietes - tiesa, viņas gan pretēji to labprāt nedarītu.
Pēc mirkļa aizdomājusies, drebošā meitene atskārta, ka tas puika kaut ko saka. Viņš ļoti patīkami runāja, viņam bija skaista balss, tā viņa domāja. Tobrīd tā trīcēja rokas, ka viņa aplējās ar kafiju, ko līdz šim bija turējusi rokās, cenzdamies apsēsties uz kāpnēm. Meitene bilda kaut ko atbildē, lai arī pati īsti nedzirdēja un neapzinājās, ko. Vēlāk viņa pajautās, vai vispār ko teica. Viņai nepatika būt tik izklaidīgai, bet šķita, ka migla neļauj tai koncentrēties, vismaz tā viņa varēja teikt, ja kāds pajautātu, kādēļ tā ir. Viņa nekad mūžā neteiktu patiesību. Atkal jau šīs šausmonīgi patīkamās trīsas, kas pārņem pilnīgi visu, pat prātu un līdz ar to domas. Viņam savukārt acis smaida, viltniekam. Viņš tachu smejas, ai, droši vien par viņu. Meitene paslēpj seju rokās un tūdaļ sajūt kafijas smaržu, un pasmaida. Kaut kas tur iekšā sāpīgi plivinās, tam tur nav vietas, tam tur nemaz nav jābūt, ja tā padomā.
Viņa aizmet prom kafijas glāzi un uzmanīgi pieceļas, lai dotos prom. Viņai tur ir kaut kāda cerība. Momentāla, degoša vēlme sajust pieskārienu vai kaut ko vismaz. Ādu pie ādas, siltumu tuvu klāt, kaut elpu turpat. Bet viņa tikai viegli paklanās atvadām un aiziet prom. Viņam viss ir vienalga. Meitene cer, ka viņai arī - būs.
|
December 16th, 2007
11:08 am - Wish to resist.
Kas ir vēlēšanās? Kur tā rodas?
Viss ir īsts, ko Tu iedomājies. Bet, tiklīdz Tu to iedomājies, tas vairs nepieder Tev, tas kļūst par bezgalīgā labirinta sastāvdaļu. Bet šis labirints ir taisne, un tajā Tu apmaldies. Apmaldies kopā ar to, kurš, iespējams, nekad nav vēlējies Tevi atrast. Tā ir vēlēšanās, jo tā it neko nenozīmē un it neko nekad nemainīs. Tur pazudīsi tur, pat ja vēlēsies tikt ārā...un šī vēlēšanās Tevi pazudinās.
Vai drīkst vēlēties?
Nekādā gadījumā. Tad Tu nemūžam netiksi laukā no labirinta atzarojumiem, ko pats būsi cēlis. Tu būsi apracis savu vienīgo pavedienu. Tāpat vien.
Kur atrodas brīdis?
Tavā personīgajā, bezgalīgi izlgstošajā murgā, kurš ir pietam arī cirkulārs. Turpat, kur pastāv Tavas kāpnes, kas līgojas, uz kurām Tu nekad nevari noturēties. No trešā stāva. Un arahnīdi, kas cēli riņķo pa šīm nolādētājām kāpnēm, jo arī tās, redzi, ir cirkulāras. Tas zirneklis, kuru Tu redzi - tas ir tas pats, ko Tu jau redzēji. Bīšties!-un šīs bailes būs Tavs nenovēršamais brīdis. Tikai mirklī pastāv burvība. Un tikai šausmās pastāv mirklis.
Kas ir laime? Kam tā vajadzīga?
Laimes nav, jo tā nevienam nav vajadzīga. Viņiem vajag baudu un brīdi, jo viņi vēlas, lai būu laime. Bet viņiem to nevajag, nē. Laime ir tas, ko Tu nevarētu aizsniegt, ja tā eksistētu. Tu nekad netiktu cauri savam labirintam.
Vai man būt?
Tev nav izvēles. Tu nevari kontrolēt. Iepriekšējā pieredze nerbojas, lai arī tas ir vienīgais, kas Tev patiesībā ir. No tā, jau atkal, nav nekādas jēgas. It ne mazākās. Mirušām lapām sienas bruks virsū vienmēr, lai cik zilas tās arī nebūtu. Vienīgi precīzā matemātiskā formulā, kuru nav iespējams uzraksīt, rodas šī atbilde. Kādreiz mēs visi to sapratīsim, lai arī tas nekad neko nemaina - tas, vai Tu saproti. Tu kāpsi uz grābekļiem, kas kļūs par Taviem personīgajiem mazajiem bubuļiem, Tu neapstāsies, līdz kamēr viss jau būs galā un Tu sapratīsi, ka nebija nekā vērtīgāka par to brīdi, no kura Tu atteicies. Tu nevēlies būt, bet Tu būsi. Un Tu to nepārprotami nožēlosi.
Sāp?
Vienmēr.
Sāpes ir labirinta nosacītajā centrā (kas nozīmē vienīgi to, ka tās tur ir neatkarībā no tā, kur tas ir), un tās izplūst visapkārt kā epidēmija. Daudzi tās nemana, citi pieņem, daži cīnās - visi ir vienlīdzīgi, visiem vienlīdz sāp. Sāp, jo citādi nevar. Sāpēs, jo Tu neko nebūsi sadzirdējis. Sāpēja, lai iemācītu elpot. Pazaudē savu elpu. Arī tad Tev joprojām sāpēs.
Vienu īsu brīdi mani pārņēma nepārvarama un neizsakāma laimes vēlēšanās, un es nolēmu nebūt, lai nesāpētu.
-----------------------------------------------
It's all wraped in plastic and honored by bright colours. Black vinyl. Mechanicaly powered toxic minds with overdrive engines. Distortion, dispropotion. It's poison for the soul. Cannot think now and then. Future-past is one with now. We will run by our virtual dreams. Run from the future-past. The fun is all in electricity. Hard drive error. System shutting down.
Current Mood: Furious. Miserable.
|
December 14th, 2007
11:25 pm
Drakula. Svešās asinis.
The goddamn best thing I have ever seen. Interminable beauty.
Roka neceļas rakstī recenziju par to. Es gluži vienkārši neesmu tā cienīga. Tā mūzika.
Es pēkšņi vairs nevaru vārdos izteikt, ko jūtu.
|
December 11th, 2007
01:27 am - Radosā krīze #214.
1-Lūdzu, paliec...
2-Jā-a...nē, tas ir, nē. Es nevaru, Tu zini.
1-Man tikai šķiet, ka es zinu. Jo es negribu zināt. Paliec.
Viņa klusi noslīd no gultas, ietinusies segā.
1-Tavos matos rotaļājas mēnesgaisma.
2-Atradusi rotaļlietu...Tu nekur neredzi manu blūzi?
1-Tas nav tas, ko Tu meklē. Tu meklē iemeslu. Tev bail?
2-Jā.
Un tomēr, palīdzi man sameklēt...
1-Turpat uz krēsla. Lūdzu.
2-Bet es vēl nepateicu "paldies".
[Klusums]
2-Saki, esmu paredzama?
1-Visskaistākā nejaušība. Tikpat paredzama kā laikapstākļi Denverā pēc sešiem gadiem.
2-Tas jau nav nekas neiespējams.
1-Atšķirībā no Tevis.
2-Jā...klausies, man nav izsmērējusies tuša?
1-Ja Tu paraudātu vēl mazliet.
2-Es nevaru, man jāst...ko?
1-Nu redzi. Un tagad skrien uz savu radio.
Viņa pārstāj šņorēt zābakus un paskatās acīs. Viņa jūt viscaur.
2-Tu...es...mums...Ak Dievs, piedod man.
1-Neraudi, mana mēness princese.
Ietinusies palagā pienāk klāt un aptver ar rokām, skaistām pianistes rokām.
2-Nelaid mani prom, lūdzu.
1-Nekad mūžā.
Noglāsta viņai galvu un pieglaužas Tuvu klāt. Chukst ausī:
1-Bet tagad skrien, daiļava. Bez Tevis tur nebūs dzīvības.
|
December 10th, 2007
07:23 pm - Quote
-Hā! Es esmu blondīne, viņš ir sātanists. Un mēs esam kopā. Tas liecina par to, ka dažādi cilvēki 'var' saprasties.
-Tas liecina par to, ka viņam drīz ir upurēšana...
|
December 9th, 2007
04:01 pm - Citāts. Dvēsele.
Построю лабиринт, в котором смогу затеряться с тем, кто захочет меня найти.
-----------------------
"Let's get lost?"
|
December 8th, 2007
01:11 am - Part 2: Analysis
And he wants her just because she looks like someone he once loved. So long ago that some would say it does not count as something. A love so strong it cannot be forgotten through centuries of time. But she is not the same person. She only looks like her. This girl would never love him like the real "she" did. Impossible is what he wants and he knows it for sure. Still - he cannot resist. A feeling too strong overcomes him and he has no other choice than to succumb. Both these feelings cause excruciating pain that becomes allmost physical. A mist over the fragile logics of the mind. He knows, but he cannot thwart this urge. Nor can she because she has not yet understood the darkness of his past. Oh, time, the ruler of our everything. Powerful magnetic forces will not let them fade. Until she becomes the difference between herself and his beloved.
|
|
|
|