|
December 8th, 2007
01:04 am - Have so many things to say.
Es vienkārši mīlu grābekļus. Īpaši to vienu.
|
December 6th, 2007
07:30 pm
Wish to run away and hide.
"-Jā, tumsā es izskatos vienkārši perfekti,
jo tad neko nevar redzēt.
Es gribētu tā izskatīties visu laiku."
Kas ir skaists? Kāpēc un kādā veidā?
|
December 3rd, 2007
09:33 pm - Quote of the Day
"Ever wonder if illiterate people get the full effect of alphabet soup?"
+about IB again.
"It doesn't matter, if you're tired. You can sleep, when you're dead. Now - fight."
|
November 30th, 2007
11:24 pm - The most beautiful loneliness.
Is it my faith that became weak or was the emotion too strong? Affectionate. Not that I betray God, I only keep accepting new forms of The Creator. I will never be bounded like those false christians who believe only in death and castigating, they are the sinners just because they believe themselves to be. There are the sinns ofcourse, but not all of those that remain mentioned in the Bible. The Bible is not a law, it is something that each must understand as only he or she may. It should be never forced unto anyone.
Many christians (and the followers of religions other than pagans) have truly forgotten thy great lessons of Jesus (even if He wasn't the real son of God), they have buried or lost deep in the mists thy knowledge of that God, our Father who is thy love itself not a cruel punisher or thy bringer of death. God as I know Him, my God, He would never force thy faith in Him to those who do not believe. And He would never reprimand those of the non-christian religions. God is one and He is also many, if that lies to his wish, He has all the names anyone could give Him. Why can we not understand that all of thy many Gods of this spoilt world are actualy one? Conflict on thy base of religion is more than just inane.
And He is not somewhere far away in heaven, I believe He is among us, in each one of us (no matter - christians, pagans or non-believers atheists), in every living thing that surrounds us every day. He is thy soul of my world and indeed He is thy most beautiful feeling ever possible. Let my God be also my Goddess and my Gods. And I should never care of that disdain towards me of thy other people who do not like my faith.
Blessed be.
"And I will fight once more till thy very end just as did thy last priestess of Avalon, the Holy Isle."
--------------------------------
The Mystic's Dream
A clouded dream on an earthly night
Hangs upon the crescent moon
A voiceless song in an ageless light
Sings at the coming dawn
Birds in flight are calling there
Where the heart moves the stones
It's there that my heart is longing
All for the love of you
A painting hangs on an ivy wall
Nestled in the emerald moss
The eyes declare a truce of trust
And then it draws me far away
Where deep in the desert twilight
Sand melts in pools of the sky
When darkness lays her crimson cloak
Your lamps will call me home
And so it's there my homage's due
Clutched by the still of the night
And now I feel you move
And every breath is full
So it's there my homage's due
Clutched by the still of the night
Even the distance feels so near
All for the love of you
A clouded dream on an earthly night
Hangs upon the crescent moon
A voiceless song in an ageless light
Sings at the coming dawn
Birds in flight are calling there
Where the heart moves the stones
It's there that my heart is longing
All for the love of you...
|
08:31 pm - Sarkanas muļķības.
Jā, es tās redzu. Un es tās redzu sarkanas.
Aizvien grūtak kļūst nošķirt sapni no nomoda. Liek sevi manīt arī domāšanas procesu un koordinācijas traucējumi. Vai vēl tālu?
|
November 26th, 2007
04:50 pm - Quote of the Day
The road to success is always under construction.
|
November 22nd, 2007
10:35 pm - Viņi pazaudēja ziemu.
Viņš pajautāja Agnetei, ko viņa vēlas, bet viņa - viņa godīgi atbildēja. Nīls toreiz neteica neko īpašu, bet viņa varēja saprast, ka viņš pasmaidīja, pat par spīti tam, ka tās bija tikai burtu rindas uz monitora. Agnete iekšēji drebēja tovakar, tachu neatļāva sev to pamanīt, nevienam viņa neļāva to pamanīt. Un tomēr kaut kas bija mainījies. Nīls teica labus vārdus. Tas bija savādi redzēt uz monitora rūpju un neapzinātu solījumu pilnus teikumus, zinot, ka tos ir rakstījis Nīls. Nejau maigums viņam būtu raksturīgs, viņam - tik lielam un stipram. Agnete tad saprata, ka netīšām pievērsa viņam uzmanību. Jau pirms tam, pie māsas vasarnīcā. Viņa apbrīnoja Nīla brutalitāti, spēku, kas šķita ne vien ārējs esam...tachu toreiz viņa tur bija kopā ar citu. Vismaz viņiem abiem toreiz tā šķita - Nīlam un Agnetei. Ar savu atbildi uz jautājumu Agnete bija apliecinājusi, ka nekā jau tur īsti nav, lai arī, iespējams, kādu mirkli bija.
Šī saruna palika kaut kur viņas prātā tālākā nostūrī. Arī šie drebuļi bija devušies tai līdzi. Bija citas sarunas, kas gadījās teju vai netīšām. Tas bija tik dabiski - sarunāties vienam ar otru. Viņi abi bija ļoti atšķirīgi savā būtībā. Vismaz tā šķita ārēji. Vēlāk Agnete saprata, ka viņiem bija daudz vairāk kopīga nekā varēja iedomāties.
Viņai toreiz radās brīvs laiks. Viņa toreiz piezvanīja - un nezināja, kāpēc. Parasti tachu viņa tā nedarīja.
"Ak Dievs, ko es te daru, ar svešu, barbarisku metālistu?", bet viņa sakārtoja garos svārkus un kārtīgāk sasēja kraukļmelnos matus. Viņa aizmirsa tās domas, viņai kļuva interesanti, pat jautri. Pēc brīža viņa jau drošāk atbalstījās pret Nīla sienu, sēžot uz Nīla savādnieciskās gultas, kas aizņēma teju pusi istabas, ja to kambari tā varēja saukt. Bet tur jau vēl bija virtuve. "Ai, kā smaržo pēc vasaras" - viņa izliecās mazliet laukā pa atvērto logu, tad atkal atgriezās, kur bija. Viņi sēdēja tā blakus, aptuveni pusmetra attālumā viens no otra. Un runāja. Vienkārši runāja un smējās. Nīls lika Agnetei smaidīt un pat smieties, un nejau ar varu. Reiz pa ļoti ilgu laiku. Pats viņš, šķiet, arī smaidīja mazliet patiesāk nekā parasti. Un tad smaržoja pēc vasaras, tad Agnete pirmoreiz attapās, ka patiešām ir vasara, lai arī bija gandrīz jau Jūlijs. Viņa attapās, ka pastāv pasaule tai apkārt. Drebuļi.
"Viņš gan tā tuvu piesēdies. Labi, viņš tachu rāda man bildes. Vai, cik skaisti. Pastāsti man vēl kaut ko."
Kāpēc viņa atnāca arī otrreiz dienu vēlāk? Jo viņai bija jautri un viņai patika runāt. Viņa beigu galā bija filozofs, un filozofiem tachu patīk runāt. Nīls bija cienīgs sarunbiedrs. Pirmais, ko viņa sastapa pa šiem gadiem, lai arī pavisam negaidīja no viņa. Tāpat kā tās teju vai rūpes toreiz. Otrajā reizē gan jau piezvanīja Nīls.
"Ko Tu vēl gaidi, meitene? Ja Tev ir garlaicīgi, tad brauc, izklaidēsim."
Un viņš atkal sēdēja tuvu, vēl tuvāk. Agnetei bija savādi, jo viņa pārāk spēcīgi to sajuta, ja kāds viņai pieskārās. Viņu tas distraktēja daudz vairāk nekā vienkārša nejaušība. Viņa neļāva sev pieskarties, tāpēc. Citi tachu nevarēja apzināties, kā tas ir, kad to tik ļoti jūt, un viņa nevienu nevainoja. Bet tad viņa nesaraustījās, tad viņai tas šķita ļoti dabiski. Arī kad viņš pārliecās viņai pāri, kad viņa bija izstiepusies mazliet guļus, jo bija piekususi sēdēt nepārtraukti vienā pozā (un viņai bija interesanti, kas tad būtu). Viņš pārliecās pāri un skatījās acīs.
"Ko Tu gribi?"
"Vēl joprojām."
"Paskaties uz mani. Tev kauns, vai?"
"Nē, man patīk. Tev ir domīgas acis."
"Kā tad tas tā ir?" - viņš iesmejas pat.
"Tādas zilas un dziļas. Es redzu visu, kas ar Tevi ir atgadījies."
"Un ja nu...?"
"vai."
"Tu zini, ar ko Tu ielaidies?"
"Tu zini, ar ko ielaidies Tu?"
"Tad jau..."
"Pagaidi. Tu zini?"
"Jā."
"Tad viss kārtībā."
Agnete drebēja, viņš juta, kā viņa dreb, viņam tas patika, viņš to izbaudīja. Uguns, kvēlojoša uguns pāri visam ķermenim. Nekad vēl, neko tādu. Jau viens pats pieskāriens viņai bija viss, bet tad...viņa vairs nebija šīs pasaules daļa. Un tomēr todien Agnete kļuva dzīva.
|
November 18th, 2007
09:30 pm - Kausēts sviests. Un diedziņš.
Ieraksts fizikas kladē:
"Rezultējošie ātrumi ir vienādiņi."
---------------------------------
Ieraksts kultūras vēstures kladē:
"Alus?"
---------------------------------
Uzraksts uz literāro darbu analīzes pārbaudes darba lapas virs dzejas analīzes:
"Man patiešām ĻOTI nesimpatiz nepatīk dzeja!"
---------------------------------
Ieraksts algebras nodalījumā:
"-Pierādīt, ka nevienādība ir patiesa.
-Jā."
--------------------------------
Fizikas stunda:
"-Vai ir kādi jautājumi?
-Jā, es neko nesaprotu.
-Tas nav jautājums.
-Kāpēc es neko nesaprotu?"
--------------------------------
Algebras stunda:
"-Ak Dievs!
-Nav nekāda Dieva, ir tikai viena ragana."
--------------------------------
Atbilde kādā no fizikas kontroldarbiem:
"Kas ir ceļš?
Ceļš ir gabals."
--------------------------------
Fizikas stunda:
"Un redziet, vakuumā visi priekšmeti krīt vienādi.. Izņemot lodīti, kas atkal iesprūda."
--------------------------------
Algebras stunda:
"Nu, Krišjānīt, var jau arī nedaudz paķēpāties."
"Man nepatīk ķēpāties uz tāfeles. Tā tomēr nav mana tāfele."
-------------------------------
Latviešu valodas stunda:
"-Nu.. kad filmās tuvojas kāds svarīgs notikums.. kas pirms tam ir?
-Reklāmas pauze?"
------------------------------
Ļoti senā bioloģijas kontroldarbā:
"Audu veids - miza."
------------------------------
Algebras stunda:
"-Nu ko jūs abi tur grozaties?
-Man viņš šodien īpaši simpatizē.
-Nu, Miku, tas gan slikti, ja viņš Tev simpatizē."
|
November 11th, 2007
12:09 am - Sudraba rītausma? Nē.
Plauksta viegli skar vijoles stīgas, un viņa aizlido prom, tālu prom aiz debesu malas, kur sagaida tumsa un iznīcība. Viegli. Liegi. Kā palags pār kailu, samtainu ādu. Viņa aizplūst, lai pievienotos, vai arī lai uzveiktu un palīdzētu - tas nav tik būtiski, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu acīs viņa ir un paliek tas enģelis, tā gaismas nesēja. Bet viņa ir prom. Tieši šī vieta paliek bez viņas svētīgās būtības, bez viņas mūzika zaudē jēgu, jo tā nekad vairs neskanēs tā.
Mēs esam tur, kur nekad nelija lietus, kur nekad nestājās ziema un mēs bijām laimīgi visi kā viens. Šī ēra bija kā aptumšots prāts, aizmiglots skatiens uz visu, kas pārsvarā dzīvs - un tas ir pielīdzināms klajai vienaldzībai, tā ir saprāta koma. Bet pašlaik kremt un chīkst kā atmoda. Mēs redzam gaismu un tumsu un atšķiram tos, mēs izjūtam prieku un bēdas un atšķiram tos, saprotam labu un ļaunu un atšķiram tos - to viņa mums dāvā tagad, kad aiziet, lai mums bez viņas nav skumji. Vai ir.
Tad ir tik sāpīga sajūta, kad viņas vairs nav. No dvēseles izrauta miesa.Un vientuļš skatiens aiz apvāršņa, tālumā, iespējams, cerībā saskatīt zūdošos spārnus, ko tik viegli tad nesa vējš. Es redzu, kā viņa vairs nav verdzene, nedz mūsu, nedz sava, viņa ir tik brīva, cik brīvs nekad nebūs neviens no mums. Un es joprojām gaidu un ceru. Mēs esam citādi muļķi.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/blah.gif) pathetic
Current Music: Wormed - Tunel of Ions
|
November 9th, 2007
07:40 pm
Manī lēnām dzimst nepatika pret vīriešu dzimtes pārstāvjiem.
|
|
|
|