|
November 8th, 2007
07:25 pm - In the farest North of the World... #2
Morning pure as a child's soul woke her up. She opened her eyes letting the light to be seen. She felt his warm breath just near and woke him up as gently as she ever could.
-Kai, it is time for you to go,-she whispered and smiled.
After some minutes he was crawling over to his own window, his own room. Gerda was standing near her window and looking at him and he could see a miracle in her beautiful lightgrey eyes. Her eyes were his everything. Even this small distance was too far at that time. Unwillingly they both closed their windows that were the doors to their own little world, the most beautiful world that could be.
Icy winds were attacking the village all night long, some of the elders felt a storm coming, but never said anything - for the sake of this little peaceful life, they left themselves a hope that they were wrong. They left themselves a hope that it wasn't her deadly breath they felt that night before.
After a day of hard work they both found solace by eachother again. Kai was holding a snowflake in his hand so that she could watch this interminable beauty melting and leaving the world.
-Everything comes to an end once,-he said.
-Everything?-asked Gerda. She suddenly felt so cold.
-Yes, even the most beautiful things. They melt just like this little white star, they fade from this world giving pleace for new beauty to be born.
-Will we fade away just like that?-She asked looking at her feet. Kai touched her cheek with his warm hand, raised her eyes and looked straight into her soul.
-No, we won't, I promise. There is only one thing in this strange world that would last for eternity. And it belongs to us.-And he held her in his arms until she stopped shivering, until it was time to return to the village.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/sad.gif) cold
Current Music: Enigma
|
November 7th, 2007
06:26 pm - Early december.
You went over that river today. You went over the winter.
They told you you shouldn't go, but you never listen.
You glanced at the edge one last time and went over.
You went over yourself, you challenged your angels.
They believed you would die, but you still never answered.
Never told them the truth that you were only immortal.
The snow fell and they said it was the rain; and then silence.
You gave them a smile over your sadness - it is the snow that veils over existance. Today.
The day that you went across everything and over own dreams.
They haunt you no more, they will never find you - and now you are free.
It is not the death that made you float further - as much as the snow was never the rain.
What was it? Is it worth to remember? They'll say you just disappeared.
That was some kind of a feeling inside of you - it made you finally run.
And you escaped the prisons of mind. Today. Because you went over. The life.
Current Mood: Freezing
Current Music: Deep silence.
|
06:07 pm - Quote. Again
{мужик из соседнего офиса}: У вас что там, мужиков нет? Одни менеджеры?
|
November 6th, 2007
08:13 pm - Worthless
Anyone willing to kill me? Please?
|
01:29 am - November Snow
Bet apkārt ir tik daudz interesantu cilvēku, kā izrādās.
Current Mood: cold
Current Music: Serene Dream
|
November 4th, 2007
02:55 pm
-Ko Tev veikalā paskatīties?
-Ziepes...virvi, ķeblīti. Nē, pag', ķeblis man ir. Ziepes un virvi.
|
October 30th, 2007
07:38 pm - Smalkās iedomas. Rudens bronza.
Tik daudz cilvēku. Un viņi visi uz mani skatās. Bet tā šausmīgā dūmu smaka. Re, daudziem lakati mutei priekšā. Kāpēc esmu apdalīta? Ha, viņi smejas, smiešos līdzi. Ko - nobijāties, maitasputni? Es turpināšu smieties, tikai mazliet atklepošos. Bet tāda uzmanība - man vienai pašai..
Vasara vēl augstu kā pati saule. Nākamajā naktī pienāktu pilnmēness un mēs kopā dietu mēnesgaismas staros, kā agrāk. Bet tā šausmīgā dūmu smaka. Es negribu sajust vēl vairāk, bet es tikpat ļoti vairs nespēju aiziet. Viņa tachu ir skaista. Un viņa smejas - muļķe. Mēs tiešām nebūsim tai daudz iemācījušas, lai gan viņa - mums. Jācer vien, ka izdosies vēl viņu satikt. Mums vajadzīgas viņas zintis. Bet tagad ietinos dziļāk mētelī, tie dūmi ir postoši un vēl...
Tie barbari lēkā apkārt un smejas te. Viņi visi ir izrāde manai princesei. Tur viņa sēž augstu tronī un lūkojas uz viņiem no saviem dievišķiem augstumiem. Es viņai vēl pateikšu, ka mīlu. Lai tie muļķi aizrijas. Kas tā par smaku? Tie nav dūmi, nē. Ko gan jūs nodarījāt manai mazajai princesei?! Un viņa smejas. Joprojām smaida, kā allaž, bet es redzu viņas acīs daudz ko vairāk. Diez, vai viņa var mani saskatīt. Ak, kā dūmi kož acīs. Citādi skatītos uz viņu, i nemirkšķinādams ne mirkli - jo vienīgi viņa ir tā vērta. Visas pasaules vērta...
Es te, šķiet stāvu jau pārāk ilgi. Kaitinoši. Kad beidzot sāksies kas interesants? Un kad tā muļķe man pretī beigs smaidīt. Es gribu, lai viņai sāp. Es gribu, lai viņa cieš! Citādi man ir garlaicīgi. Māt, ejam mājās, te nekas nenotiek, nu māāmmu...
Vai, kā viņi skatās. Man laikam vajadzētu sāpēt? Bet nesāp, nolādētie maitasputni. Nevienu pašu kliedzienu...lai arī es jau jūtu, kā deg mana miesa. Es jūtu to atbaidošo smaku. Jūsu vietā man kļūtu pretīgi. Bet...manis NEKAD nebūtu jūsu vietā. Jo jūs esat lielākie gļēvuļi, ko pieredzējusi pasaule. Šodien ir skaisti. Es priecājos degt tik skaistā dienā. Jā, es priecājos degt, kaut vai jums par spīti. Vai, sāp. Bet es smaidu, mīļie, priekš jums; ai kā sāp!
Vasara ir vēl augstu kā pati saule. Dūmu un degošas miesas smaka, kā arī bērnu smieklu un pieaugušo līksmas pilda nelielo laukumu ziedošā pakalnā. Ciematniekiem svētki un vēlāk būs dzīres. Debesīs lēnām savelkas mākoņi - tūdaļ sāks līt. Viņa pasmaida un pavēršas pret debesīm. Cik vijīgi lokās tās augums, cik daiļi vējā plīvo viņas mati rudens bronzas krāsā. Pret debesīm pavērstās dzidri zaļās acis pasmaida vēl pēdējoreiz, pirms pārstāj saskatīt gaismu. Viņa jums piedod. Skaļi nodārd pērkons un zibens trāpa Dzīvības kokam. Vienā mirklī no debesīm nolīst, kā izskatās, teju viss ūdens. Tas apdzēs uguni - izņemot to, pie Dzīvības koka. Ļaudis beidzot sāk saprast. Bet ir jau par vēlu?
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) calm
Current Music: Apocalyptica - Romance
|
October 27th, 2007
01:46 am - Arī es..
...13 gadu vecumā uzrakstīju stāstu, kurā bija meitene, kas bija pašnāvniece. Nē, nejau tāpēc, ka pasaule būtu ļauna, nejau tāpēc, ka viņu būtu pieveikušas visas grūtības - viņu nebija iespējams pieveikt - tāda vienkārši bija viņas daba. Skaista meitene, bet viņa nevēlējās palikt. Un tad viņa uzrāpās tur augšā. Es nezinu, kas tā bija par vietu. Kāds no debesskrāpjiem droši - ļoti augsts. Viņa stāvēja uz jumta, pie pašas malas un dziedāja. Un skatījās tālumā un uz augšu, nevis lejā. Ar domu, ka viņai būs gana daudz laika, lai redzētu, kas tur ir. Un tad viņs sadzirda balsi, kas runāja ar viņu. Bet viņa pat nepagriezās, Kristīne. Runātājs daudz ko teica, pat pajautāja, kāpēc lai tik skaista sieviete beigtu pastāvēt. Viņš lika viņai nožēlot, bet durvis bija jau aizdarītas un viņa spēra soli uz priekšu. Kristīne aiztaisīja savas brīnišķīgi zilās acis, lai neredzētu, kā tas ir, jo arī viņai bija bail, turklāt viņa sāka nožēlot, sajusdama, kā viņas kraukļmelnie mati vijas tai apkārt augumam. Bet spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz vidukļa un uzcēla atpakaļ augšā. Prieka asaras? Viņa ieraudzīja savu glābēju, daiļo runātāju - stalts jauneklis pusgariem, sniegbaltiem matiem un tik zilām, ka tās šķita baltas esam, acīm un tērpies vien melnā - gluži kā mācītājs. Viņa brīnījās, kādēļ nevar redzēt Nāves eņģeļa spārnus, tachu vairs nepaspēja sadzirdēt atbildi, vien vārdus "piedod man un dzīvo", kad jauneklis tika teju ar varu norauts lejā. Kristīnei visapkārt parādījās vēl daudz tādu skaistu būtņu, tie visi Nāves eņģeļi. Viņi un viņas sēroja par zaudēto, katram no tiem bija balta svece rokās - brīdī, kad tādu pasniedza Kristīnei, arī viņas mati kļuva sniegbalti, joprojām pāri gurniem krītoši, bet acis - tik gaiši zilas, ka teju vai baltas. Un apģērbs mainījās, tam it kā uzlija melna krāsa. Nāves eņģelis, kas izglābj mirstoša dzīvību, pats mirst, un viņa vietu ieņem izglābtais.
Mazliet pārāk detalizēts pārstāsts. Tas, protams, bija uzrakstīts citādi. Īpaši jau vispār svešā mēlē. Cik banāli. Man vispār nepatīk.
-------------
"From the night that we've created I want to be awekened somehow [I want to be awakened right now]."
Current Mood: Hold me foverever please
Current Music: Black Sabbath
|
October 22nd, 2007
01:52 pm - About IB
"You have to run as fast as you can just to stay where you are. If you want to get anywhere, you'll have to run much faster."
|
|
|
|