Mental Asphyxia - Post a comment

December 17th, 2007

01:06 am - Eņģelis un zvērs.
Tajā pašā mirklī viņa saprata, ka vēlas viņa rokas uz sevis, sajust tās ar katru ādas šūniņu. Un dzirdēt viņa balss chukstus pie auss. Pār ķermeni pārskrēja patīkamas trīsas, bet tad viņa nobijās, ka viņš varētu izdzirdēt viņas domas. Nē, to viņa nevēlējās, tas būtu visai apkaunojoši. Beigu galā, tā tachu bija kā draudzība. Viņa pēkšņi sajutās nožēlojama. Vienmēr nāca domas, kuras nedrīkstēja nākt, vienmēr viņai tās nācās slēpt. Tikpat labu prātu viņa paslēptu savu seju, kā to dara arābu sievietes - tiesa, viņas gan pretēji to labprāt nedarītu.

Pēc mirkļa aizdomājusies, drebošā meitene atskārta, ka tas puika kaut ko saka. Viņš ļoti patīkami runāja, viņam bija skaista balss, tā viņa domāja. Tobrīd tā trīcēja rokas, ka viņa aplējās ar kafiju, ko līdz šim bija turējusi rokās, cenzdamies apsēsties uz kāpnēm. Meitene bilda kaut ko atbildē, lai arī pati īsti nedzirdēja un neapzinājās, ko. Vēlāk viņa pajautās, vai vispār ko teica. Viņai nepatika būt tik izklaidīgai, bet šķita, ka migla neļauj tai koncentrēties, vismaz tā viņa varēja teikt, ja kāds pajautātu, kādēļ tā ir. Viņa nekad mūžā neteiktu patiesību. Atkal jau šīs šausmonīgi patīkamās trīsas, kas pārņem pilnīgi visu, pat prātu un līdz ar to domas. Viņam savukārt acis smaida, viltniekam. Viņš tachu smejas, ai, droši vien par viņu. Meitene paslēpj seju rokās un tūdaļ sajūt kafijas smaržu, un pasmaida. Kaut kas tur iekšā sāpīgi plivinās, tam tur nav vietas, tam tur nemaz nav jābūt, ja tā padomā.

Viņa aizmet prom kafijas glāzi un uzmanīgi pieceļas, lai dotos prom. Viņai tur ir kaut kāda cerība. Momentāla, degoša vēlme sajust pieskārienu vai kaut ko vismaz. Ādu pie ādas, siltumu tuvu klāt, kaut elpu turpat. Bet viņa tikai viegli paklanās atvadām un aiziet prom. Viņam viss ir vienalga. Meitene cer, ka viņai arī - būs.

Reply