Mental Asphyxia - Post a comment

December 24th, 2007

11:26 pm - Radošā krīze. Joprojām.
Es dziedu cilvēku kāzās, kļūdama ar katru reizi arvien vārgāka. Viņi visi redz smaidu un skaistu seju, viņi dzird daiļu eņģeļa balsi, kādu nekad nav dzirdējuši atskanam no cilvēka mutes. Bet pašu galveno šie kāzu un svētku viesi neredz aiz tik daudzajiem plīvuriem. Neko, pie velna, viņi neredz, jo nemaz arī negrib skatīties. Dziedātāja ir nelaimīga. Nekad nav bijusi laimīga. No manis vēl aizvakar aizgāja vīrs, mani atlaida no darba, es turpinu eksistēt, par spīti tam, ka nedzīvoju vairs. Un viņš man nekad neticēja. Plīvuri – tie vienmēr ir ar mani, aizsegdami visu nomācošo un skumjo, kas varētu kaut mazliet patraucēt pasaulei priecāties, stulbi priecāties par to, ko tā nesaprot. Šobrīd es redzu visu sarkanu, tumši sarkanu kā svaigi sakaltušas asinis – tā ir iznīcība, tur ir izmisums, tur ir vēl tik daudz. Iznīcības plīvurs, kas stipejas aiz manis jau gadiem, sācis nodilt. Bet tas joprojām ir sarkans.

Tas toreiz uz klints plīvoja stipri vairāk kā citi, kad es turēju savās bezspēcīgajās rokās mirstošo tās dienas vētru, lai pēcāk iesviestu to nemiera pilnajā jūrā. Nemiera pilna, kā es šajā vasaras tumsā. Un man nav karsti visos šajos plīvuros, tie nekad nesilda, tie ir auksti kā ledus, vienmēr. Cik daiļš negaiss, pat tad, kad vētra jau mirusi – viņas nāve vienmēr būs skaistākais, ko pieredzējušas šīs klintis. Tajā dienā es nometu plīvurus, palikdama vienīgi plānā, piegulošā vasaras kleitā, kas sniedzās līdz pat zemei. Beidzot arī mati brīvi plīvoja liegā vējā, glāstīdami manus kailos plecus. Es redzu pasauli pašas acīm, es tad padomāju.
Man vajadzēja mesties jūrā. Es to būtu izdarījusi plīvuru spiesta.

Es dziedu atkal, kārtējās kāzās, man uz sejas ir smaidoša maska. Tieši tik smaidoša, lai tā nevienam nerūpētu. Lai man nerūpētu neviens cits, lai varētu, kā allaž, ļaut balsij dzīvot savu dzīvi. Es nekad nerunāju, jo man pašai nav balss – balss ir kāzu visiem. Viņi izsūc manu dzīvības spēku. Pēc svinībām es, ietinusies simtos plandošu audumu, došos uz nakts diskotēku kādā no slēgtajiem klubiem. Visu vakaru sēdēšu uz mīkstā dīvāna blakus kādam jauneklim, kuram šķitīs, ka ir mani savaldzinājis, vērošu dejojošas meitenes melnās drānās ar spilgtiem pavedieniem tumšajos matos, vērošu kā vijas viņu augumi ap tādiem pašiem jaunekļiem, kuriem patiesībā ir vienalga, kas tā ir, kas viņam apvijusies kā daiļākā no efejām. Bet pašlaik es ziedoju savas asinis dēļiem uz kuriem atbalstu kājas dziedot – tikai šis upuris pasargās visus no mana Iznīcības plīvura.

Reply