December 11th, 2007
01:27 am - Radosā krīze #214. 1-Lūdzu, paliec... 2-Jā-a...nē, tas ir, nē. Es nevaru, Tu zini. 1-Man tikai šķiet, ka es zinu. Jo es negribu zināt. Paliec. Viņa klusi noslīd no gultas, ietinusies segā. 1-Tavos matos rotaļājas mēnesgaisma. 2-Atradusi rotaļlietu...Tu nekur neredzi manu blūzi? 1-Tas nav tas, ko Tu meklē. Tu meklē iemeslu. Tev bail? 2-Jā. Un tomēr, palīdzi man sameklēt... 1-Turpat uz krēsla. Lūdzu. 2-Bet es vēl nepateicu "paldies". [Klusums] 2-Saki, esmu paredzama? 1-Visskaistākā nejaušība. Tikpat paredzama kā laikapstākļi Denverā pēc sešiem gadiem. 2-Tas jau nav nekas neiespējams. 1-Atšķirībā no Tevis. 2-Jā...klausies, man nav izsmērējusies tuša? 1-Ja Tu paraudātu vēl mazliet. 2-Es nevaru, man jāst...ko? 1-Nu redzi. Un tagad skrien uz savu radio. Viņa pārstāj šņorēt zābakus un paskatās acīs. Viņa jūt viscaur. 2-Tu...es...mums...Ak Dievs, piedod man. 1-Neraudi, mana mēness princese. Ietinusies palagā pienāk klāt un aptver ar rokām, skaistām pianistes rokām. 2-Nelaid mani prom, lūdzu. 1-Nekad mūžā. Noglāsta viņai galvu un pieglaužas Tuvu klāt. Chukst ausī: 1-Bet tagad skrien, daiļava. Bez Tevis tur nebūs dzīvības.
|
Comments:
What you have seen, you cannot unsee; tā arī šoreiz. Taču tas nekas. Ja aizdomājas, nākas vien rēķināties ar to, ka var piedejot, vai piegrīļoties, tuvu kādai malai, pār kuru piepeši šķiet tik viegli pārkrist. Nav jau tas arīdzan grūti, viens solis, un tad - lidojums.
Neņemiet to vērā, labi?
| From: | simri |
Date: | December 11th, 2007 - 02:17 am |
---|
| | | (Link) |
|
Jebkura no mums gribētu lidot. Bet neviena no mums nemāk. (Mēs gan varam elpot mazliet mazāk.) Nāksies vien ņemt vērā.
Ikviens bezgalīgi garās dzīves ceļa līknes jebkura posma bezgalīgi īsais nogrieznis ir taisns, kas liek secināt, ka kopējā līkne beigu galā ir taisna. Izvēle ir.
Tas lidojums ved vienīgi pretī zemei, un reti kad ir tik garš, lai būtu iespējams pagūt to izbaudīt. Citādi lidot neprotu arī es.
Izvēle ir vienmēr, taču es, nezinu, kādēļ, gandrīz vienmēr paņemu to iespēju, kuru vēlāk nākas ja ne nožēlot, tad vismaz ar tādu savādi pretrunīgu sajūtu atcerēties atkal un atkal.
| From: | simri |
Date: | December 11th, 2007 - 11:49 am |
---|
| | | (Link) |
|
"Es vēlos lidot. Lejā. No debesskrāpja." Laikam tā.
Tā ir ar visiem cilvēkiem. Vajag taču tiem ik palaikam apzināties to, ka viņi nav visvareni. Pat ne vienkārši vareni. Toties nav iemesla sūdzēties par izvēles brīvības trūkumu.
Izvēle starp cilpu, garoti un polietilēna maisiņu reizēm gan šķiet pārlieku ierobežojoša, taču kopumā - jā, nav iemesla sūdzēties. Jēgas arī ne, not only in the space your cries, lamentations and thoughts remain unheard.
| From: | simri |
Date: | December 11th, 2007 - 06:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Nav arī pamata sūdzēties. Izvēļu sarakstā citreiz tiek iekļautas arī mazāk letālas lietas. Viss ir vairāk vai mazāk atkarīgs no paša indivīda (ja es būtu gulējusi vēl mazliet mazāk, tad droši vien šeit minētu karmu).
It is sometimes better for something to remain unheard, unseen and clandestine in every way possible.
Ja karma pastāv, es pat nevēlos domāt, ko esmu darījis un nodarījis iepriekšējās dzīvēs.
And that is what I am greatly succeeding at. To remain almost unexistant. Maybe it truly is better for someone, or something, maybe so. In any case, I do not know, who or what could that be.
| From: | simri |
Date: | December 11th, 2007 - 11:34 pm |
---|
| | | (Link) |
|
O, man gan būtu interesanti. Tas vienkārši nevar būt kaut kas tik garlaicīgs kā pašlaik, tas, ko es iepriekš darīju. Māsa domā, ka es varētu būt bijusi ārsts un nomirusi kādā no tropiskajām valstīm no indīga zirnekļa kodiena.
"If you try to fail and you succeed...Which have you actually done?"
|
|
|