katru reizi, kad kāpju iekšā trolejbusā aizdomājos par vienu lietu: kā gan veci cilvēki var būt tik "kaut es tiktu iekšā pirmais". Vienalga kā, bet viņi Tevi pagrūdīs ar elkoni vai spiedīsies virsu, un spēs tik knaši kustināt kājiņas, lai tā laimīgā, sen nolūkotā un iedomātā vieta tiktu viņam, nu ja ne tā, tad vismas kkas vienlīdzīgs... vai tas ir normāli, vai tādi ir tikai latvieši : kaut es būtu pirmais, kaut citam tas netiktu pirmajam, visu man...?! nuja