|
|
|
Jūlijs 30., 2026
dienasgramata
 | 21:14
LA.LV Kalētu pagasta iedzīvotāju padomes sanāksmē pašvaldības Komunālās pārvaldes strādnieks piekāvis Rucavas un Dunikas apvienības pārvaldes vadītāju
|
martcore
 | 07:49 - blade runner un pašcenzūra
verificējiet, ka jūs neesat robots
es bīīīp neesmu bīīīp robots
|
Jūlijs 29., 2026
inese_tk
 | 17:34 - jūlijs
Garastāvoklis:: visu dienu ļoti nāk miegs
Mūzika: novakare mazpilsētā
|
martcore
| 14:35 - par šahu
esmu pacilātā garastāvoklī
tāpēc chess.com pēdējās astoņas šaha partijas piļīju ar melnajiem un sicīliešu aizsardzību
episki uzvaru
tur, pohuj, naidorfs, drakons, d6 - viss kaut kā strādā
(nopietni - es pat naidorfa variantu nospēlēju, kuru dziļi sirdī neatbalstu mentalitātes dēļ)
manā līmenī vispār labākā aizsardzības sistēma, šaha punk rock absolūti
nonācu pie secinājuma
ka melnajiem sicīliete faktiski vispār nav teorijā jāpārzin
tur staigājiet ar zirgu, debilizējiet laidni, piļījiet uz īso rokādi, tas viss ir normāli
kamēr baltajiem to visu ļoti, ļoti vajag teorētiski zināt
nokavēji ar f3, viss, uz redzēšanos
|
Jūlijs 28., 2026
rasbainieks
 | 22:15
viegli nostalģiski atsaucoties uz paseniem cibas memčikiem
es šodien izdarīju kaut ko absolūti šokējošu
piezvanīju mūsu gaišībam un paprasīju ričuku
klausules otrā galā bija dzirdams ģībiena būkšķis, bet viss beidzās laimīgi
|
shelly
 | 21:04
Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.
|
Jūlijs 27., 2026
missalise
 | 08:29
Vakar pēkšņi piezvanīja brālis, ka kopā ar draudzeni un meitām braucot uz Zooloģisko dārzu, varbūt es gribētu pievienoties. Tā nu es 15 minūšu laikā saģērbos un sanāca viena no normālākajām laika pavadīšanām ar ģimeni. Piekritu es tāpēc, ka manai krustmeitai vakar bija vārda diena un citādi sadabūt viņu rokās, lai var apsveikt, būtu daudz grūtāk.
|
Jūlijs 26., 2026
martcore
| 20:51
mums te pašvaldība ceļ haju par lāceni:
Ja sastopat lāci
Rīgas pašvaldība aicina ievērot šādus drošības ieteikumus:
netuvojieties lācim un nemēģiniet to fotografēt vai filmēt no tuvas distances;
nebarojiet dzīvnieku un nemēģiniet to aizbiedēt;
ja lācis atrodas tuvumā, saglabājiet mieru un lēnām atkāpieties, neskrienot;
neļaujiet bērniem tuvoties dzīvniekam;
turiet suņus pavadā – brīvi skraidošs suns var provocēt lāci;
ja atrodaties automašīnā, neizkāpiet no tās un ļaujiet dzīvniekam netraucēti doties prom;
ja iespējams, brīdiniet citus cilvēkus, kas atrodas apkārtnē;
būtiski neatstāt brīvi pieejamās vietās ēdiena atliekas, atvērtus atkritumu konteinerus u.c., kas var pievilināt lāčus vai citus dzīvniekus.
--------------------------------------
imantā stirnas brīvi staigā
nesen viena stirnu mamma ar bērnu man nostājās blakus autobusa pieturā
reāli padomāju, ka viņas moš uz babītes mežiem grib aizbraukt
a no kurienes lācis - mistika
nekad te nav bijuši
|
inese_tk
 | 18:49 - jūlijs
mēneša sākums smaržoja pēc liepām, lilijām un vīgriezēm. tad bija tie grēku plūdi - nebiju mājās, bet to laikā bija nolūzusi pusplūme un iekritusi sīpolu/ķiploku dobē, applūdis pagrabs un nolijis tik daudz, ka puramalā stāvēja ūdens - virs potītēm. atradām manā pūrā sūkni "mališ", kas mazliet atviegloja pagraba atūdeņošanu. bagātīgie nokrišņi nāca ļoti par labu odu populācijas uzlabošanai.
bijām uz vienu no Aigu om! dienām Igaunijā. bija jābrauc obligāti, jo tā skaitījās aktivitāte "festival exchange" Interreg projektā. bet bija ritīgi kruti. sākumā barā gājām Džona Grizniča audio swarmā - visi savos telefonos skaļi atskaņojot viņa sagatavotu failu/skaņdarbu. ļoti sirreāli. pēc pusstundas bijām nogājuši mežā, kur uzstājās Meisterjaan - tā bija episka rūķu disene un es aizvien vairāk pārliecinos, ka igauņi prot priecāties un būt brīvi daudz labāk nekā latvieši. tur bija visādas tantes un onkuļi, kas kratījās un tirinājās Meisterjaanim kliedzot miķī "hardcore armastus". tādi paši latviešu tantes un onkuļi nemūžam tā nedarītu. tā vispār tam visam bija ļoti Sansusī-īga sajūta - es biju nozvērējusies šogad beidzot braukt uz Sansusī, bet tad uzkrita halča "gadsimta kāzās" un es atkal tomēr nebraukšu.
etnofestivāls pagāja norm. bija visādi nais izaicinājumi - sadarbības partneris toi toi, ar kuru biju sarakstījusies vēl pavasarī, bija aizmirsis pateikt, ka paņēmuši kkādu mega armijas pasūtījumu un savus toaletus uz festivālu nevedīs, ķīniešiem rezervētā un apmaksātā viesnīca pusnaktī, kad tur ieradās ķīnieši pēc 24h ceļā, izrādījās pilna, pufi bija sapelējuši, atbira gandrīz puse no brīvprātīgajiem, kas bija pieteikušies, utt. bet vismaz festivālā neuznāca tas dzeltenā brīdinājuma negaiss un viss kopumā pagāja labi. tikai biļešu ieņēmumi ir ļoti sūdīgi.
šonedēļ arī paspēja daudz kas notikt - man bija pirmā īstā tikšanās ar direktori, sapratām, ka viņa totāli nesaprot kas ir un ar ko nodarbojas kultūras biedrība.
trešdien vedu Mudīti uz sociālās aprūpes centru "Rūja" apciemot dēlu un viņa draugus. viņi visi tur ļoti jauki un sirsnīgi - Baiba atkal mani cieši apkampa un teica, ka mani mīl, Hermanis divreiz apraudājās, Sandris gribēja visko izstāstīt, bet es vispār nesaprotu, ko viņš saka, labi, ka Baiba un Žanna apmēram saprot un var iztulkot, bet Jānis likās tāds sagumis. tas bija labs darbiņš, bet es emocionāli ļoti noguru.
ceturtdien dzīvesbiedrs aizbrauca strādāt, es gāju uz busu, lai braukt uz jāšanas treniņu. gandrīz jau iekāpu busā, kad izrādījās, ka treniņš nenotiek. gāju atpakaļ mājās, gribēju visko sadarīt, bet kaut kā jutos ļoti sūdīgi. vakarā sapratu, ka man vienkārši ir drausmīga trauksme, bet es nesaprotu par ko un kāpēc (pēcfestivāla athods? PMS? perimenopauze? neziņa, ko iesākt ar savu dzīvi?).
piektdien, pēc ļoti sūdīgi gulētas nakts (man pēdējā laikā ir sabojājies miegs!!!!!) 7.35 kāpu busā, lai paspētu uz vizīti pie somatiskās terapeites. kad biju jau tikusi līdz Siguldai, viņa atrakstīja, ka kaut kas tur mainījies un viņa netiek. ļoti sapīku. nobraucu Rīgā, gaidīju, kad dzīvesbiedrs pamodīsies un varēsim braukt autošopingā un ļoti saliju. izmetām līkumu pa Rumbulas plačiem. tur nekā nebija. tad braucām uz Talsiem pirkt škodu ar notītu odometru. nopirku, man viņa patīk. tas arī bija pēdējais brīdis, jo volvo rīt beidzas skate un skati viņš nevar iziet. viņš gan paspēja nomirt pirms skates, jo dzīvesbiedrs Tukumā netīšām ielēja viņā benzīnu. tā viņš tur palika kkur mētājamies, jādomā kā to tagad nokārtot.
vakar drusku pabiju dārzā. šo to iesēju no sīpoliem un ķiplokiem atbrīvotajās dobēs. mēģināju kko izravēt - cīnīju bezcerīgo cīņu ar tīruma tīteni un kosām. sāk ienākties kabači, gurķi un drusciņ arī tomāti.
šodien beidzot biju mežā. salasīju drusku gailenes un vēl druskāk mellenes. mežā forši, mežā ir sajūta, ka dzīve ir īsta.
Garastāvoklis:: jāiet paliet siltumnica
|
Jūlijs 25., 2026
missalise
| 18:32
Šodien viena sēdēju kafejnīcā, kas pretī Operai, ēdu savas dzimšanas dienas kūciņu, kad pēkšņi pie blakus galdiņa esošā sieviete mani uzrunāja, sakot, kā viņai kaut kas noticis (kaut kas apzagts un viņa atbraukuši uz Rīgu, nevarēju saprast, jo runāja klusi). Un tad viņa man prasa, vai es viņai nevarētu nopirkt kādu kafiju vai bulciņu.
Es pateicu nē un ieteicu, ja viņa grib ēst, iet uz dzīvības ēdiens, kur es mēdzu ziedot naudu. Karmu es, manuprāt, nesabojāju, jo viņai varēja būt kāda otrās vai trešās pakāpes aptaukošanās.
Veca viņa arī nebija, domāju, ka gadus 10 jaunāka par mani.
Man laikam kļuvusi salta sirds kā Dagnijai. Kaut gan es laikam arī agrāk šādā gadījumā neko nepirktu.
|
Jūlijs 24., 2026
_re_
 | 12:09
jums nav kāda lieka biļete uz nazis sirdī iestrēdzis svētdienas vakarā, saulkrastu pusē?
3 nedēļas par to domāju un dadomājos līdz izpārdots, dooh
|
Jūlijs 21., 2026
missalise
| 09:55
Man parasti negaršo kolēģu atnestās kūkas dzimšanas dienas svinībās. Vakardiena arī nebija izņēmums. Ieraudzīju kūku "Pārsla" un jau nopriecājos, ka šoreiz nebūs tik traki, būs ēdama, bet kas to deva. Šajā Pārslā sazin kāpēc bija ielikti ļoti saldas želejas gabaliņi. Eh. Un vēl katrā tādā kūkas gabalā taču vesels lērums kaloriju.
Man jau arī drīz vajadzēs izdomāt, ko šoreiz nest kolēģiem uz savu dzimšanas dienu. Domāju, ka varbūt nopirkt vairākas kastītes ar mazajām Cielaviņām. Tievēšani tā ir viena no labākajām kūciņām - mazajā ir ap 100 kalorijām un pat jau pēc vienas ir sajūta, ka tiešām esi apēdis našķi un kārais zobs ir apmierināts. Varbūt vēl uztaisīt mājās lavaša rullīšus ar lasi. Mēs tajā dienā darbā būsim tikai trīs no mūsu nodaļas.
|
Jūlijs 20., 2026
missalise
| 11:06
Savu pirmo dienasgrāmatas ierakstu es uzrakstīju tad, kad man apritēja 13 gadi.
Atceros, ka dažas dienas pirms tam es kopā ar mūsu kaimiņu mazbērniem tusēju uz viņu mājas lieveņa pavēnī un mēs runājām par dāvanām. Un tad viņu mazdēls pajautāja, vai es priecātos, ja es saņemtu kā dāvanu naudu. Uz ko es atbildēju, ka jā, tas būtu forši.
Bet Visums jau nebūtu Visums, ja viņš neizdomātu pārbaudīt, vai Missalise tiešām vienmēr tā domās. Nu, lūk, pienāca mana dzimšanas diena - 25.jūlijs un mani vecāki man uzdāvināja tam laikam ļoti lielu naudas summu - 5 latus (tie bija 1000 Repša rubļi).
Es, protams, biju priecīga un mums ar mammu bija pat vesels plāns - aizbraukt uz dzimto mazpilsētu un visu ko foršu pasākt.
No paša rīta mēs aizbraucām uz baznīcu, lai savu jauno dzīves gadu sāktu ar Dieva svētību. Bet astoņos, kad parasti ir dievkalpojums, tas nenotika, jo izrādījās, ka mācītājs ir aizbraucis kaut kādās darīšanās. Nu, neko, aizbraucām mājās.
Pēc tam braucām vēlreiz uz mazpilsētu ap kādiem vienpadsmitiem. Es gribēju nopirkt sev vasaras cepuri ar platām malām. Aizgājām uz universālveikalu, bet izrādījās, ka tā nodaļa, kur pārdod cepures, uz kaut kādu laiku ir slēgta. Mamma tad nopirka kaut kādu gaiši lillā audumu kleitai un mēs aizgājām uz ateljē - lai man uzšuj kleitu. Bet viņi pajautāja tādu summu, par kuru mamma pateica, ka tā neesot adekvāta un tā mēs aizgājām projām. Tad mēs nopirkām svētku kliņģeri, ko pārdevēja ielika tādā caurspīdīgā plastmasas maisiņā, pēc tam aizgājām uz ateljē un mani nofotografēja trim bildēm (kā izrādījās vēlāk, viena - tā, kur es bildējos pilnā augumā, fotogrāfam nesanāca). Pēc tam mamma ierosināja aiziet uz adītavu, lai pasūtītu man jaciņu. Aizgājām, bet izrādījās, ka vasarā adītava nestrādā. Un tā nu mēs pēc tam braucām mājās.
Bet tieši pirms mājām pēkšņi saplīsa tas plastmasas maisiņš un mans kliņģeris nokrita zemē. Bet vēlāk, kad es gribēju pabraukāties ar riteni, man pēkšņi uzklupa kaimiņu suns, es nobijos un nokritu no riteņa. Turklāt visai neveiksmīgi, uzdauzot sev zilumu.
Bet no tās violetās drēbes man pēc gadiem trim tomēr uzšuva kleitu. Taču vienmēr, kad man tā bija mugurā, viss gāja kaut kā šķērsām un greizi. Tāpēc es pēc kādām trīs reizēm pārstāju to vilkt un tā nu tā arī nostāvēja skapī.
Bet es kaut kā neapzināti sāku šķirot savas drēbes veiksmīgajās, neveiksmīgajās un neitrālajās. Un jaunas drēbes, kurās vairākas reizes pēc kārtas nav bijusi sevišķi veiksmīga diena, kaut kā ilgstoši karinās skapī bez pielietojuma, kamēr citas velku teju katru nedēļu.
|
Jūlijs 19., 2026
missalise
| 08:01
Šodien mamma piezvana un saka, ka šodien 11 jau braukšot mums uz māju no Rīgas tie līguma parakstītāji. Brālis uz maniem komentāriem par to līgumu arī neko neatbildēja. Lūdzu, lai atsūta īsto līgumu izlasīt pirms parakstīšanas.
|
|
|