Vakar, pēc treniņa, kā vienmēr sēdēju virtuvē pie galda, lasīju kautko nebūt no plašā tīmekļa repertuāra, pārdomāju - kādas gan šodienas burziņa iespējas pastāv. Un te pēkšņi kā ilgi gaidītā sniegpārsla, vai airbaltic fokker lidmašīna, no griestiem līgani, bez skaņas un apdraudējuma uz klavas piezemējās mats... Mans mats un tulīt es atskārtu, ka neba no griestiem jamais piezemējās, bet gan no vietas kur nesen tika ielikts salds banāns, proti galvas, pie tam manas. It kā jau nekas sevišķs, paskatījos uz matu nu normāls mats. Bet! paga paga kakova h tas mats ir blonds????? nu ķipa blonds, bļa sirms!!!! vo fak... . un šajā momentā visa mana iepriekšējā dzīve palidoja garām kā finieris virs Parīzes... . Likās vēl pavisam nesen es sāku brīnīties par faktu, ka jāskujās ir gandrīz katru dienu, reizi mēnesī vietā. Panika... tiesa gan neliela.
Aha! un tad es atcerējos par vienu psihipediatru aļa klasesbiedru, vo skaips vaļa
- čau mērgli, cik gados normāli dzerošiem keksiem sirmi mati paliek? Karoče psihopediatrs bija manāmi sadzēries savu medicīnisko suslu, tomēr prata man paskaidrot, ka nosirmojoši mati esot plus mīnus normāla parādība, kaukāds fizioloģisks process līdzīgs plikpaurībāi :D.

Lieki treikt, ka es beidzot izvilku savu dāvināto fočiku un nofočēju visu ēdnīcu makro režīmā... psihopediatram bija taisnība!

Karoče atboj! :))