Draugs
Jo tālāk tu ej pa laika nogriezni, jo vairāk draugu paliek nopakaļ. itmīns, ka par aizvien vairāk un vairāk cilvēkiem tu spēj pateikt, reiz man bija tāds draugs un tāds. nu itkā loģiski, cilvēks, tas kas parastais, ar laiku ieaug sadzīvē, apaug ar mantām, bērniem, kredītiem un darbiem, kļūst viegli prognozējams tēmās un paliek abpūsēji neinteresants, tiesa gan ne vienmēr, tas nav viennozīmīgi.

Laikam gan tikai vienu draugu nedrīkst atstāt novārtā un tas ir jāveļ līdzi viscaur mūžam, kas atvēlēts. Laikam jau tas esi tu pats. Nu man liekas, ka jābūt ir pašam ar sevi draugos un tā draudzība izpaužās spējā paskatīties uz sevi no malas, piemēram. Grūti tam, kas to nespēj.