Melnbaltais · radio


Veģetārieši ir liekulīgi geji

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
­Nesen noskatījos filmu par to kā daba ir jāsaudzē un kā cilvēks to nedara. Pēc pārdomām par to cik tas viss tiešām ir svarīgi un cik no tā ir zilonis-balons nospriedu painteresēties dziļāk. Internetā viedokļi dalās, kā jau pierasts, melnajos un baltajos - tie, kuri uzskata, ka daba ir maksimāli jāutilizē un tie, kuri uzskata, ka daba ir pēc iespējas jāsaudzē un jādzīvo pieticīgi. Protams, viss nebūt nav tik vienkārši, šeit arī parādās tādi cilvēka uzvedības fenomeni kā veģetārisms un konsūmerisms, kuriem arī ir savs, jau dziļāks, sadalījums - visādi tur ētiskie veģetārieši un reliģiskie veģetārieši, un tādā garā. Šajā ierakstā tieši uz to arī koncentrēšos, jo šo ētisko problēmu ir diezgan grūti atšķetināt. Runāšu vairāk tieši par ētisko veģetārismu - tas ir, atteikšanos no gaļas patēriņa dēļ morāliem apsvērumiem par to, kā 21. gadsimta patērētāju kultūra spiež gaļas ražotājus ar dzīvniekiem apieties arvien aukstasinīgāk audzējot tos sānu pie sāna bez vietas apgriezties un vispār drausmīgos apstākļos.

Uzreiz varētu norādīt, ka ne visur ir šādi nehumāni apstākļi un drīzāk tā vietā, lai atteiktos no gaļas patēriņa vispār, daudz labāks ierocis uzbrūkot zvērībām pret dzīvniekiem būtu selektīvs patēriņš - ieejot veikalā nevis nosprausloties gaļas stenda virzienā, bet pirkt to produkciju, kura nāk no mazākām saimniecībām un izvairīties no lielajiem ļaunajiem gaļas fermeriem - šāda pieeja ne tikai parāda nostāju pret nežēlīgu apiešanos ar dzīvniekiem, bet arī atbalsta ētisku apiešanos. No šāda skatpunkta ētiskais veģetārisms izskatās pēc izlutinātas meitenes, kura atsakās dzert alu nevis tapēc, ka tas viņai negaršotu (patiesībā garšo), bet gan tapēc, ka alu dzer tikai plebeji. Tad vēl mums ir jau ekstrēmāka ētiskā veģetārisma forma - tie veģetārieši, kuri uzskata, ka vispār nogalinot dzīvnieku jau tiek izdarīta zvērība un mums, kā pārākām (lasi - saprātīgām) būtnēm, būtu jāspēj pacelties tam pāri. Te jau paliek sarežģītāk. Šim argumentam es konceptuālā līmenī piekristu, taču jautājums paliek cik daudz man ir jāupurē, lai es varētu piepildīt savu Kanta kategoriskā imperatīva ētisko maksimu, kas plašākai publikai būs pazīstama kā "Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu Tev.", lai arī šajā gadījumā drīzāk "Nedari to, ko negribētu, lai dara cits.". Ja ņemam par piemēru vergtura variantu tad viss šķiet diezgan saprotams - vergturis iegūst milzīgu komfortu izmantojot vergus, taču viņš pats, protams, negribētu būt vergs. Tātad, ja vergturis grib būt taisnīgs pret iepriekšminēto ētikas uzstādījumu, viņam ir jālaiž vergi brīvībā par to maksājot milzu cenu, iespējams, viņš pat nomirtu badā. Taču ar dzīvniekiem situācija mainās. Nemaz neielaižoties tādās būtiskās niansēs kā dzīvnieku apziņas un sāpju jautājumā (tagad iedomājamies kā tas ir - būt govij), un apriori pieņemot, ka nogalināt dzīvnieku ir neētiski, mums ir jājautā vai mēs esam gatavi upurēt to komfortu vai vajadzības piepildījumu, kuru mums sniedz gaļas patērēšana. Man personīgi rare steiks ir viena no lielākajām baudām, tagad, ja man jāatbild vai es upurēšu šo kaifu dēļ tā, ka tas konfliktē ar manu ētikas maksimu esmu nonācis nepatīkamā dilemmā. Ja mēs šo modeli aiznesam ekstrēmā, piemēram, vai es glābtu cilvēku, kurš savādāk mirtu, ja to darot mirtu es pats (smiekli nāk, kad cilvēki, liekot roku pie sirds, apgalvo, ka to darītu bez otras domas, domājot, ka ir pašaizliedzīgi. Naivums.), tad cena, reālistiski skatoties, ir pārāk augsta un, ja vien apdraudētā persona nav kāda man ārkārtīgi svarīga persona, es, vistacamāk, neupurētos.

Tātad, jautājums reducējas pie svara kausiem - cik lielu vērtību uzliekam saviem ētiskajiem apsvērumiem, un cik lielu - gaļas patēriņam. Gaļas gadījumā tā cena, kuru maksājam par nepatērēšanu nav tik skaidra kā upurēšanas gadījumā. Vispirms mums būtu jānosaka kādi tad ir tie faktori, kuri nosaka gaļas vērtību. Vispirms, acīmredzamākais būtu bauda. Daudz baudas. Es pat nevaru salīdzināt sparģeļu ēšanas baudu, kas uz skalas būtu dziļos mīnusos, un steika ēšanas baudu, kas būtu tuvu augstākajam. Nākamais varētu būt uzturvērtība. It kā uz veģetārieša meņū esot pietiekami proteīna pat muskuļotam vecim, es gan nezinu cik sparģeļu tādam būtu jāapēd, taču dažu svarīgu vitamīnu un taukvielu gan pietrūkst, kam, protams, ir blakus efekti. Ok, atzīšos, man ir pilnīgi pofig par tiem vitamīniem un citiem veselības apsvērumiem. Man pietiek ar gaļas ēšanas baudu, lai no tās neatteiktos, pat ja tas nozīmē, ka eju pret savu uzstādījumu, ka nogalināt dzīvniekus ir neētiski. Pieņemu, ka lielākajai daļai gaļēdāju ir līdzīgi, un nez vai tas tuvākajā laikā mainīsies, līdz ar ko iepriekš minētā tipa veģetārieši visticamāk nepanāks neko būtisku apiešanās ar dzīvniekiem lauciņā. Ko viņiem darīt? Vērst spēkus un līdzekļus nevis protestēšanā un bāšanās citiem sejā izteikti gejiskā manierē ("Starp citu, es esmu veģetārietis/homosekss."), bet gan piedāvāt alternatīvu - esmu pilnīgi pārliecināts, ka gaļa ir aizvietojama ar mākslīgo gaļu, kaut vai audzējot gaļas kluci stikla traukā. Un ja ne tagad, tad pēc pārdesmit gadiem, ar attiecīgi novirzītiem līdzekļiem no savas nostājas sejā bāšanas uz zinātni, tas pilnīgi reāli būtu iespējams. Vai cilvēki izvēlētos ēst mākslīgo gaļu (bez blakusefektiem) dabīgās gaļas vietā? Es - visticamāk.

Ceļā uz mākslīgo gaļu.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
On 4. Aprīlis 2010, 00:44, an anonymous reader commented:
Mazliet pass, mazliet fail
Jā, liekot vienā svaru kausā ētisku principu, kuram pats it kā piekrīti, bet otrā - "kaifu", tu nonāc nepatīkamā pozīcijā. Kas mums būtu jāsecina, ja tev tādu baudu sagādātu nevis gaļas ēšana, bet, piemēram, lēna un mokoša govs acu izduršana? Rodas jautājums, ko tev nozīmē vārds "neētiski", ja kaut kāda neiroķīmiska sagadīšanās ir labs iemesls pasūtīt ētiku trīs mājas tālāk. Vai varbūt es vienkārši palaidu garām to brīdi, kad tu pārgāji no normatīvās diskusijas (kā vajadzētu rīkoties, uz ko rosināt sevi un citus) uz deskriptīvo (kas notiek dzīvē vai cilvēku galvās, un ar ko mums vajadzētu rēķināties).

Tātad, ja mēs kopīgi mēģinām atrisināt jautājumu "Kā panākt, lai pārtikas ražošana nodara mazāk ļauna?", tava pragmatiskā analīze par daudzu gaļēdāju prioritātēm ir vietā, un tavs ieteikums atbalstīt mazāk nežēlīgus ražotājus un mākslīgās gaļas izstrādi ir labs.

Savukārt otrajā frontē - "Vai veģetārieši ir ētiski pārāki par gaļēdājiem?" (šķiet, tieši reakcija uz dažu veģetāriešu nostāju šajā jautājumā ir šīs esejas degviela :) - tu zaudē, jo mēģini atsvērt (http://books.google.com/books?id=YH6o-25BkAUC&pg=PA173&lpg=PA173&dq=%22The+flesh+may+be+weak,+but+one+should+not+make+a+principle+out+of+that,%22&source=bl&ots=XsYJY_MzCx&sig=T5eBjC5ickUPRbRLBKoAJRybc78&hl=en&ei=jqq3S92SCcbm-QbSpOi1Dw&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=2&ved=0CAsQ6AEwAQ#v=onepage&q=%22The%20flesh%20may%20be%20weak%2C%20but%20one%20should%20not%20make%20a%20principle%20out%20of%20that%2C%22&f=false) principus ar savu fizioloģisko reakciju. Nav tā, ka baudu vispār nevar pieminēt ētiskā strīdā, bet ir vajadzīgi principi, kas to piesaista. Piemēram: "Vienīgais, kas padara darbību ētisku vai neētisku, ir tas, vai tā vairo baudu vai ciešanas" + "Bauda un ciešanas mērāmas uz vienas skalas" + "Mana bauda un manas ciešanas ir svarīgākas par govju, jo es droši zinu, ka manējās pastāv".

Protams, tad var izrādīties, ka tev un taviem oponentiem ir atšķirīgas ētiskās orientācijas - tas ir, viens no jums ir gejs, otrs zoofīls, trešais - sadists...

[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 01:57, [info]sigfa replied:
Re: Mazliet pass, mazliet fail
Vispirms, paldies par komentāru.

Par neiroķīmisku sagadīšanos versus ētiku. Nesapratu ko gribēji pateikt ar govs acs izduršanas piemēru, bet skaidrs ir viens - ja man govs acs izduršana sagādātu pietiekami lielu baudu (vienā kausā), lai es varētu ar to atsvērt uzstādījumu, ka tā rīkoties ir augstākā mērā necilvēciski (otrā kausā), un šāda rīcība būtu pieejama (otrā kausā iet arī tādi aspekti kā rīcības legalitāte, sociālā pieņemamība un dzīvu govju piegāde, uzglabāšana un beigto aizvākšana neaizmirstot arī paša uzstādījuma svarīgumu personiskā līmenī), tad es to droši vien arī darītu, bet tad tai baudai būtu jāsniedzas ļoti, ļoti augstu.

Nevar no svaru kausiem nonākt pie tāda bipolāra izteikuma kā "neiroķīmiska sagadīšanās ir labs iemesls pasūtīt ētiku trīs mājas tālāk". Mēs katrs taču reizēm sev neatsakām ko tādu, ko mums principā būtu jāatsaka. Guilty pleasures. Neviens ētiku negrib pasūtīt trīs mājas tālāk, no rakstītā varēja nojaust, ka man ētika nav kāds absolūts princips kuru nedrīkst pārkāpt, bet gan, ka tās uzstādījumiem ir piešķirama vērtība tīri subjektīvā līmenī kuru varam salīdzināt ar citām lietām kurām piešķiram vērtību. Ja mēs esam spiesti izvēlēties starp divām savstarpēji izslēdzošām vērtībām, tad mēs to varam izdarīt racionāli izsverot abas argumenta puses.

Par otro fronti. Diemžēl linku nevarēju atvērt, taču runājot par principiem mums būtu vispirms jāvar gana spēcīgi noargumentēt tie iemesli kapēc mēs šos principus esam pieņēmuši nevis dogmatiskā stilā tiem sekot. Un tas arī ir tas, ko gribēju pateikt. Kad nonākam pie izvēles mēs neizbēgami piešķiram kādu abstraktu vērtību vienai rīcībai pār otru, pat jā izvēle ir starp fundamentāli atšķirīgām lietām kā tas ir ar sensuālā līmenī esošo baudu un racionālas domas konstrukta līmenī esošo ētikas uzstādījumu. Un es ceru, ka principu piemēri netika ņemti no par mani atstātā iespaida. Ja tomēr tā, tad neviens no tiem netrāpa mērķī.

* * *
[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 01:41, [info]baltaistrusis commented:
Arī šeitan, rakstot par nedaudz citu problēmu, bet ar līdzīgiem apsvērumiem, nācās pārliecināties (komentāros), ka atsevišķi (kopumā parasti tādi ir vairums) "dabas draugi" nespēj iziet no rāmjiem "melns-balts".
http://whiterabbit.lv/2010/03/03/par-kazokadam/
[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 02:31, [info]sigfa replied:
Jā, tā gan ir visas cilvēces problēma, ne tikai "dabas draugu". Domāt relatīvi prasa daudz lielāku atdevi un iedziļināšanos kā mums varētu patikt. Tapēc mums ir tāda parocīga lieta kā "principi", lai visu varētu sadalīt divās pretējās kategorijās ērtai pārskatāmībai.
On 4. Aprīlis 2010, 03:10, an anonymous reader replied:
esmu vairāk nevis "dabas draugs", bet taisnīguma "gaismas bruņinieks" :)

no melns/balts rāmjiem man ir grūtības iziet arī daudzos citos ētiskos jautājumos - verdzība, izvarošana, laupīšana utt. piedod, bet kompromisu dažos jautājumos vienkārši nevar būt.

raksts gandrīz tieši Tev: "Par radikālismu, ekstrēmismu utt." http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/04/01/%e2%80%a2-par-radikalismu-ekstremismu-utt/
:)

dz_t

[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 03:34, [info]baltaistrusis replied:
Hm. Izvarošana un laupīšana esot ētiskas dabas jautājums? Nu nu..
On 4. Aprīlis 2010, 03:53, an anonymous reader replied:
piedod, nesapratu. kādā ziņā nav?
tas, ka mēs par šiem jautājumiem nešaubāmies (atbalstīt / neatbalstīt), nenozīmē ka tie vairs neskaitās ētiski jautājumi. jeb pārpratu?

dz_t

* * *
On 4. Aprīlis 2010, 03:05, an anonymous reader commented:
man sanāk šādi:

pirmkārt, homofobija ir bēdīga lieta, ar ko sākt rakstu, kas it kā pretendē uz nopietnību.

"izvairīties no lielajiem ļaunajiem gaļas fermeriem" - tas izskatās pēc tipiskas "happy meat" a.k.a. new welfarism pieejas, par ko blogā jau esmu pāris reizes izteicies. uzskatu prakses, kas ir amorālas per se nav loģiski censties padarīt "humānākas". ja uzskatu dzīvnieku izmantošanu pārtikā par amorālu - es neatbalstīšu neko "happy". centieniem humanizēt ir gan praktiski, gan teorētiski trūkumi. negribu vēlreiz to visu te drukāt.
"Laimīgā" jeb "humāni" nokauto dzīvnieku gaļa u.tml. nes labumu pašiem ekspluatētājiem - gan tiešajiem, gan netiešajiem:
Ražotāji: Laba labturība uzlabo gala produktu un nodrošina saimniecisko ienesīgumu
Patērētāji: Ētiskie apsvērumi - mēs varam ēst ar tīru sirdsapziņu.
Tas visai maz ko dod pašiem "ēdamajiem objektiem".
(sk., piem., rakstus (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/03/29/%e2%80%a2-tiesibas-but-garsigam-un-tris-veidu-aizstavji/)Kas par desām ar labturību (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/03/08/%e2%80%a2-kas-par-desam-ar-labturibu/) un Par radikālismu, ekstrēmismu utt. (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/04/01/%e2%80%a2-par-radikalismu-ekstremismu-utt/))

Par upurēšanu: dodot piemēru par ekstrēmiem apstākļiem, tiek nepamatoti pārlekts uz secinājumu, par to kāda rīcība attaisnojama arī ne-ekstrēmos apstākļos: steika gadījumā uz spēles ir tikai vienas puses dzīvība/brīvība.

Par baudas un labumu svēršanu - tāda slidena utilitārisma kalkulēšana. Piem., "sparģeļu/steika baudas" vērtējums, manuprāt, velk uz izplūdušu ētisko relatīvismu.

Fake meat sakarā pētījumi jau notiekot.

Bet kopumā velk uz "neesmu par to lasījis, bet man ir viedoklis" variantu :)

Vērā ņemams ir arī anonīmiķa pretarguments par govs acīm - par grūtībām novilkt robežu vietā, kur bauda kļūst par nebūtisku kritēriju.

dz_t

[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 03:41, [info]baltaistrusis replied:
Gribētos gan nocitēt [info]dzeina:

[User Picture]
On 4. Aprīlis 2010, 14:23, [info]baltaistrusis replied:
nja, kaut kā vairs nerādās, domāts bija šis:
http://twitpic.com/1d0udu
On 4. Aprīlis 2010, 18:22, an anonymous reader replied:
neskatoties uz to, ko atbildēju konkrētajā diskusijā http://whiterabbit.lv/2010/03/03/par-kazokadam/ ,

par apmēram šo pašu šauro tēmu oranžajā portālā nesen bija koments:

citāts: "bet ja skatamies no ilgstpējības puses, tad jebkuri labi ādas zābaki būs ar mazāku ietekmi uz vidi."

Tā varētu šķist, bet nevaru piekrist. Ja var ticēt ANO datiem, tad lopkopības dzīvnieku radītās gāzes ozonā taisa lielāku caurumu un par siltumnīcas efektu rūpējas vairāk kā visa auto industrija; ādas ražošana prasa vismaz 6x vairāk resursu (it īpaši ūdens un elektrības), nekā jebkuras sintētikas ražošana; ādu ģērētavas ir viens no vidi vispiesārņojošākajiem uzņēmējdarbības veidiem utt.
No tā es secinu, ka kvalitatīvi mākslīgie materiāli (ne vienmēr sintētika, bet mikrošķiedra, kaņepe utml. materiāli no izturīgām augu šķiedrām; un sintētika arīdzan) ilgtspējības ziņā krietni "iekabinās" ādai. Galvenais - lai ir izturīga un valkājama ilgāk kā sezonu, un lai pēc valkāšanas zābaki netiek nomesti mežmalā, bet nodoti otrreizējai pārstrādei vai iznīcināti.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry