Melnbaltais · radio

­Nesen noskatījos filmu par to kā daba ir jāsaudzē un kā cilvēks to nedara. Pēc pārdomām par to cik tas viss tiešām ir svarīgi un cik no tā ir zilonis-balons nospriedu painteresēties dziļāk. Internetā viedokļi dalās, kā jau pierasts, melnajos un baltajos - tie, kuri uzskata, ka daba ir maksimāli jāutilizē un tie, kuri uzskata, ka daba ir pēc iespējas jāsaudzē un jādzīvo pieticīgi. Protams, viss nebūt nav tik vienkārši, šeit arī parādās tādi cilvēka uzvedības fenomeni kā veģetārisms un konsūmerisms, kuriem arī ir savs, jau dziļāks, sadalījums - visādi tur ētiskie veģetārieši un reliģiskie veģetārieši, un tādā garā. Šajā ierakstā tieši uz to arī koncentrēšos, jo šo ētisko problēmu ir diezgan grūti atšķetināt. Runāšu vairāk tieši par ētisko veģetārismu - tas ir, atteikšanos no gaļas patēriņa dēļ morāliem apsvērumiem par to, kā 21. gadsimta patērētāju kultūra spiež gaļas ražotājus ar dzīvniekiem apieties arvien aukstasinīgāk audzējot tos sānu pie sāna bez vietas apgriezties un vispār drausmīgos apstākļos.

Uzreiz varētu norādīt, ka ne visur ir šādi nehumāni apstākļi un drīzāk tā vietā, lai atteiktos no gaļas patēriņa vispār, daudz labāks ierocis uzbrūkot zvērībām pret dzīvniekiem būtu selektīvs patēriņš - ieejot veikalā nevis nosprausloties gaļas stenda virzienā, bet pirkt to produkciju, kura nāk no mazākām saimniecībām un izvairīties no lielajiem ļaunajiem gaļas fermeriem - šāda pieeja ne tikai parāda nostāju pret nežēlīgu apiešanos ar dzīvniekiem, bet arī atbalsta ētisku apiešanos. No šāda skatpunkta ētiskais veģetārisms izskatās pēc izlutinātas meitenes, kura atsakās dzert alu nevis tapēc, ka tas viņai negaršotu (patiesībā garšo), bet gan tapēc, ka alu dzer tikai plebeji. Tad vēl mums ir jau ekstrēmāka ētiskā veģetārisma forma - tie veģetārieši, kuri uzskata, ka vispār nogalinot dzīvnieku jau tiek izdarīta zvērība un mums, kā pārākām (lasi - saprātīgām) būtnēm, būtu jāspēj pacelties tam pāri. Te jau paliek sarežģītāk. Šim argumentam es konceptuālā līmenī piekristu, taču jautājums paliek cik daudz man ir jāupurē, lai es varētu piepildīt savu Kanta kategoriskā imperatīva ētisko maksimu, kas plašākai publikai būs pazīstama kā "Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu Tev.", lai arī šajā gadījumā drīzāk "Nedari to, ko negribētu, lai dara cits.". Ja ņemam par piemēru vergtura variantu tad viss šķiet diezgan saprotams - vergturis iegūst milzīgu komfortu izmantojot vergus, taču viņš pats, protams, negribētu būt vergs. Tātad, ja vergturis grib būt taisnīgs pret iepriekšminēto ētikas uzstādījumu, viņam ir jālaiž vergi brīvībā par to maksājot milzu cenu, iespējams, viņš pat nomirtu badā. Taču ar dzīvniekiem situācija mainās. Nemaz neielaižoties tādās būtiskās niansēs kā dzīvnieku apziņas un sāpju jautājumā (tagad iedomājamies kā tas ir - būt govij), un apriori pieņemot, ka nogalināt dzīvnieku ir neētiski, mums ir jājautā vai mēs esam gatavi upurēt to komfortu vai vajadzības piepildījumu, kuru mums sniedz gaļas patērēšana. Man personīgi rare steiks ir viena no lielākajām baudām, tagad, ja man jāatbild vai es upurēšu šo kaifu dēļ tā, ka tas konfliktē ar manu ētikas maksimu esmu nonācis nepatīkamā dilemmā. Ja mēs šo modeli aiznesam ekstrēmā, piemēram, vai es glābtu cilvēku, kurš savādāk mirtu, ja to darot mirtu es pats (smiekli nāk, kad cilvēki, liekot roku pie sirds, apgalvo, ka to darītu bez otras domas, domājot, ka ir pašaizliedzīgi. Naivums.), tad cena, reālistiski skatoties, ir pārāk augsta un, ja vien apdraudētā persona nav kāda man ārkārtīgi svarīga persona, es, vistacamāk, neupurētos.

Tātad, jautājums reducējas pie svara kausiem - cik lielu vērtību uzliekam saviem ētiskajiem apsvērumiem, un cik lielu - gaļas patēriņam. Gaļas gadījumā tā cena, kuru maksājam par nepatērēšanu nav tik skaidra kā upurēšanas gadījumā. Vispirms mums būtu jānosaka kādi tad ir tie faktori, kuri nosaka gaļas vērtību. Vispirms, acīmredzamākais būtu bauda. Daudz baudas. Es pat nevaru salīdzināt sparģeļu ēšanas baudu, kas uz skalas būtu dziļos mīnusos, un steika ēšanas baudu, kas būtu tuvu augstākajam. Nākamais varētu būt uzturvērtība. It kā uz veģetārieša meņū esot pietiekami proteīna pat muskuļotam vecim, es gan nezinu cik sparģeļu tādam būtu jāapēd, taču dažu svarīgu vitamīnu un taukvielu gan pietrūkst, kam, protams, ir blakus efekti. Ok, atzīšos, man ir pilnīgi pofig par tiem vitamīniem un citiem veselības apsvērumiem. Man pietiek ar gaļas ēšanas baudu, lai no tās neatteiktos, pat ja tas nozīmē, ka eju pret savu uzstādījumu, ka nogalināt dzīvniekus ir neētiski. Pieņemu, ka lielākajai daļai gaļēdāju ir līdzīgi, un nez vai tas tuvākajā laikā mainīsies, līdz ar ko iepriekš minētā tipa veģetārieši visticamāk nepanāks neko būtisku apiešanās ar dzīvniekiem lauciņā. Ko viņiem darīt? Vērst spēkus un līdzekļus nevis protestēšanā un bāšanās citiem sejā izteikti gejiskā manierē ("Starp citu, es esmu veģetārietis/homosekss."), bet gan piedāvāt alternatīvu - esmu pilnīgi pārliecināts, ka gaļa ir aizvietojama ar mākslīgo gaļu, kaut vai audzējot gaļas kluci stikla traukā. Un ja ne tagad, tad pēc pārdesmit gadiem, ar attiecīgi novirzītiem līdzekļiem no savas nostājas sejā bāšanas uz zinātni, tas pilnīgi reāli būtu iespējams. Vai cilvēki izvēlētos ēst mākslīgo gaļu (bez blakusefektiem) dabīgās gaļas vietā? Es - visticamāk.

Ceļā uz mākslīgo gaļu.